Ja
man jāsaka godīgi, tad tituls “Goda liepājnieks 2013”
neko būtiski manā dzīvē nav mainījis. Protams, sākumā, kad par
to uzzināju, tas bija ļoti liels pārsteigums. Ja mani tā novērtē,
tas, protams, ir aizkustinoši, bet šāds tituls uzliek arī zināmu
pienākumu.

Jūtu
atbildību par saviem vārdiem, ko esmu pateicis tajā brīdī, kad
saņēmu šo balvu un jūtu atbildību pret lietām un norisēm, kas
notiek man apkārt.

Balvas
“Gada un Goda liepājnieks” pretendentiem jābūt tādiem,
kas nevis saredz un izceļ negācijas, bet gan izceļ Liepājas
pozitīvo pusi. Katrā ziņā šiem cilvēkiem ir jāspēj saredzēt
zelta maliņa arī mākoņiem. Tā es to redzu un uzskatu.

Skaidri
atceros, ka arī pērn, uzzinot par šo nomināciju, teicu: “Nedod
Dievs, lai kāds aiz muguras teiktu, ka viņš to nav pelnījis
nekādā veidā.”

Ik
gadu tiek godināts viens “Goda liepājnieks” un vairāki
“Gada liepājnieki”. Vai šāds tituls kaut kādā veidā
stimulē vai motivē cilvēkus, manuprāt, ir ļoti individuāli.
Manā gadījumā, tas nekādas būtiskas izmaiņas nav radījis.

Pret
apbalvojumiem cilvēki izturas ļoti dažādi un ir grūti spriest
visu cilvēku vārdā. Dažus varbūt šāds apbalvojums varētu arī
motivēt lielākiem panākumiem un darbiem. Tomēr, man šķiet, ja
šo apbalvoju piešķir cilvēkam jau cienījamā vecumā, tad nav
vairs īsti uz ko viņu motivēt. Vienīgi godīgi nodzīvot savu
dzīvi līdz galam.

Savukārt,
attiecībā uz gados jauniem cilvēkiem, patiešām ceru, ka šāds
apbalvojums viņus motivē kaut ko darīt Liepājas labā, cik nu
viņu spēki to atļauj.