Intervija ar “Prime Orchestra” producentu un mūziķi Alekseju Horoļski.

– Vai mūziķu dzīve joprojām rit pārsvarā autobusā?

– Jā, dzīvojam autobusā, taču vasarā mums bija atvaļinājums. Vieni palika ārzemēs, citi atgriezās Ukrainā.

Radošā dzīve turpinās, par spīti mūsu zemē notiekošajam karam. Saglabājam optimismu un darām savu darbu, jo redzam tā rezultātus.

Varam piepildīt sevi profesijā, dāvāt cilvēkiem prieku un piedevām palīdzēt savai valstij.

Jāsaka, ka, nomainot dzīves vietu, mainās arī dzīvesveids un dzīves uztvere. Daudzas lietas izskatās pilnīgi citādi nekā tad, kad braucām šurp kā tūristi vai spēlēt koncertus.

Saprotam, ko mēs gribētu, lai Ukraina uz to tiecas, un ko nekādi negribētu, lai tas notiek mūsu valstī.

– Piemēram? 

– Vajadzētu noregulēt migrācijas jautājumu. Es redzu, ka vietējiem cilvēkiem tas traucē, ka daži likumdošanas aspekti nav sakārtoti.

Toties gan Ukraina, gan Baltijas valstis ir tālu priekšā vecajai Eiropai birokrātijas mazināšanā. Pakalpojumus sniedz ātrāk, visi jautājumi risinās ātrāk.

Kā pietrūkst Ukrainai – lai likumi darbotos.

Vai tie ir taisnīgi, vai mazāk taisnīgi, ir otršķirīgs jautājums, bet šeit tie darbojas, cilvēks dzīvo vairāk aizsargātā sabiedrībā.

Mēs to jūtam – vienkārši dari visu tā, kā paredzēts, un saņemsi atpakaļ. Ļoti vienkāršas savstarpējās attiecības. Ukrainā diemžēl tā nenotiek, palicis kā padomju laikos – kurš ir galvenais, tam ir vara.

– Kara sākumā likās, ka visa Eiropa ir Ukrainas pusē un palīdzēs uzvarēt, bet jau kādu laiku izskan – esam noguruši no kara. Vai izjūtat, ka atbalsts ir atslābis?

– Atbalsts ir viļņveidīgs. Nezinu, kas tam par iemeslu, varbūt informācijas fons. Bija periods, kad ziedojumi saruka, mūsu cilvēki pat sāka just negatīvu attieksmi –

sak, brauciet atpakaļ un paši risiniet visas problēmas kopā ar savu prezidentu.

Pēc kāda laika neizskaidrojami atkal atbalsts pieauga. Nogurst eiropieši, bet mūsu cilvēkiem nav tiesību nogurt.

– Kā skatāties uz pasaules politiskajiem notikumiem, uz Donalda Trampa rīcību? Kā tas viss varētu beigties?

– Esmu 80. gadu bērns un 90. gados biju pietiekami pieaudzis. Problēmu risināšana šodien man atgādina 90. gadus – šādi nesanāca, tad darām tā!

Notiek bezemocionāla, aukstasinīga tirgošanās, bet diemžēl šis bizness notiek uz cilvēku kauliem un asinīm.

Tauta cieš, ekonomika cieš, cilvēki zaudē dzīvību, perspektīvu dzīvē.

– Ko mēs vēl varam darīt, lai palīdzētu Ukrainai?

– Tie, kas jūt ar sirdi, kas spēj saprast taisnīguma jēdzienu, spēj palīdzēt. Ukrainas vārdā – paldies par to! Un palīdzība sākas ar labu domu un labu vārdu. Ar to bieži ir gana.

Nav noteikti jābūt finansiālai vai fiziskai palīdzībai.

Ukraina šo karu nesāka. Valstī ir gana daudz problēmu, kuras tā pati būtu risinājusi, bet iejaukšanās no ārpuses mainīja visu pasauli, taču pirmkārt – ukraiņu dzīvi.

Gribētu, lai cilvēki, kuri izprot taisnīgumu, tic, ka tas uzvarēs.