Ziema – tas ir skaisti. Bet noteikti ir jābūt sniegam un ļoti vēlams arī ledum. Pēdējos piecos gados esmu kļuvis par universālo makšķernieku, jo sezona man nebeidzas nekad. Tas ir lieliski, jo ne visi var nododies savam mīļākajam hobijam cauru gadu – makšķerēšana to atļauj. Šajā sezonā uz ledus vēl neesmu bijis, bet sekoju līdzi laika prognozēm, aktuālai informācijai interneta portālos un, ceru, ka tas brīdis teju, teju pienāks.

Cope – tā ir neatņemama mana dzīves sastāvdaļa, nevaru to noliegt, jo šis nodarbes veids ir tas, kam veltu daudz sava brīvā laika un tieši copes daudzveidība to padara par ideālu atpūtas veidu. Un tādu kā es ir tūkstoši, un varu tikai priecāties, ka makšķernieku pulks arvien aug, jo te nav nozīmes ne vecumam, ne dzimumam.

Kā jau liepājniekam, visam pamatā ir tuvējās apkārtnes ūdeņi un to nav maz un vienmēr pastāv izvēles iespējas. Tas ir gan Liepājas ezers, gan pilsētas kanāls, gan Bārta, gan jūra un vēl daudz neskaitāmu mazāku vai lielāku ūdeņu kurp doties copēt. Izdevīgi tas ir arī no finansiālās puses, jo attālumi nav lieli un līdz iemīļotākajām vietām var nokļūt gan ar kājām, gan ar velosipēdu. Protams, arī savs auto ir neatsverams palīgs, jo savureiz ekipējuma daudzums, kas jāņem līdz, ir visai liels. Ziemā gan parasti tā ir makšķernieka kaste un vairākas mazmakšķerītes, viss kompakti un ne pārāk smagi. Protams, dzīvē ir bijušas iespējas pabūt un pamakšķerēt, kā saka, tālās jūrās, bet tuvāki ir un paliks vietējie ūdeņi un zivis. Un tā jau laikam tam būtu jābūt.

Piekrist apgalvojumam, ka bļitkotāji ir vieni no tiem, kas pat mudina cilvēkus, tai skaitā bērnus, kāpt uz ledus, negribētos, kaut tautās jau ir folklorizējušies vairāki nostāsti par ledu un makšķerniekiem. Arī par draudzēšanos ar alkoholu… Man gan tas nav aktuāli.

Kā jebkurai nodarbei, arī makšķerēšanā pastāv savi riski, kurus pieaudzis cilvēks spēj izvērtēt pats, savukārt jaunākai paaudzei palīdzam mēs, jau ar savu pieredzi un padomu vai ieteikumu. Un te pat nav nozīmes sezonai, tikai riski diferencējas. Ūdens paliek ūdens, tas ir visam dzīvajam pamats un tāpēc cilvēks tam tik ļoti ir pieķēries. Atkarībā no sezonas, ūdens maina tikai agregātstāvokli, ziemā parasti tas ieņem cieto formu, ko mēs dēvējam par ledu. Mānīgākais ir tieši pirmais un pēdējais ledus, kad šie riski ir visaugstākie. Bieži vizuāli mēs nespējam noteikt patieso ledus stāvokli, kas arī ir pamats nelaimēm. Ja cilvēks, kas ir izlēmis kāpt uz ledus būs nedaudz padomājis par savu drošību, nepatikšanu iespējamību varam pietuvināt nullei, sliktākā gadījumā tā būs atspirdzinoša pelde aukstā ūdenī bez tālejošām sekām.

Kā jau minēju, ziemas makšķernieku pulks gadu no gada aug. Aukstajā ziemas sezonā ir vēl daudz citu jauku un aktīvu nodarbju, kuras saistās ar ledu. Ja tam visam pieiet ar vēsu (ziema tak laukā!) prātu, par nepatikšanām varam aizmirst. Domāju, ka daudzas mūsu dzīves ikdienas nodarbes ir pakļautas lielākam riskam, bet tās mums jau ir pašsaprotamas un aizsardzības mehānisms jau nostrādā zemapziņas līmenī. Mūsu laikā, kad informācijas pieejamība ir visplašākā, atliek vien atgādināt par svarīgākām lietām. Diemžēl, masu saziņas līdzekļi pārāk lielu uzsvaru liek tieši uz negatīvās informācijas popularizēšanu, kas nenāk par labu. Savu pozitīvo artavu šajā lietā sniedz makšķerēšanas raidījumi, kas ik mīļu brīdi mums atgādina par drošību uz ūdeņiem, vai tā būtu vasara, vai ziema. Pagājušajā gadā pat ministri bija iesaistījušies tik aktuālajā tēmā kā makšķerēšana no ledus, bet viņi vairāk uzsvaru lika tieši uz aizliegumiem. Pieļauju, ka šādus tādus saistošus noteikumus var ieviest, bet aizliegumi kā tādi noteikti nebūtu risinājums šim jautājumam.

Atcerēsimies, ka mūsu laikā ir pieejami arī dažādi moderni aizsardzības un drošības līdzekļi, un par tiem nevajag aizmirst. Makšķerniekiem tie ir speciāli kostīmi, kas notur ielūzušu cilvēku virs ūdens un pasargā no straujas atdzišanas. Bet, kāpjot uz ledus, mēs varam izmantot arī vispieejamākos sadzīves priekšmetus, piemēram, garāku striķi, kas noteikti būs palīgs, ja nelaime mūs tomēr piemeklēs. Nav slikti, ja ziemas priekus dodamies baudīt kompānijā, kas arī būtu kā ieteikums, lai atpūtu padarītu maksimāli drošu. Neaizmirstam arī telefona numuru uz kuru varam zvanīt īpašos gadījumos, jo, ja arī nelaime mūs tieši neskar, varam būt liecinieki citu nelaimei. Lai dažam apziņā ir iesakņojusies doma, ka zemledus makšķernieks ir cilvēks, kas nedraudzējas ar prātu, primāri mūsu pienākumos ir palīdzēt ikvienam, kurš nonācis nelaimē. Par laimi, situācijā, kad kādam ielūzušajam jāglābj dzīvība, neesmu nonācis, un ceru, ka ar to saskarties nenāksies. Bet gribu ticēt tam: ja arī kas notiks, būšu gatavs palīdzēt gan pats sev, gan citam.

Mācīties no citu kļūdām būtu vispareizākais, bet nereti tieši paša pozitīvā vai negatīvā pieredze ir tā, kas mūs izglīto. Esmu tēvs diviem bērniem, un manos ikdienas pienākumos ir viņos iemācīt, kas ir labs, kas ir slikts, kas ir drošs un kas nav. Protams, atceroties savu bērnību, bija līdzīgi, ja nu laiki ir nedaudz mainījušies, bet tie nav atcēluši vispārpieņemtās normas un likumus – ja ko darām, tad ar apdomu. Tā teikt, lai arī laikmets ir “skrejošs”, tas nenozīmē, ka mums nebūtu laika izsvērt visus iespējamos variantus un izvēlēties pareizāko un drošāko. Nenovēršamies no nelaimē nonākušajiem, sniedzam padomus, kas balstās uz mūsu pieredzi jeb dažos vārdos to varam pateikt – esam sociāli atbildīgi.

Ne asakas copmaņiem un vēsu prātu mums visiem!

Andrejs Ivļijevs,
makšķernieks