Jebkurā pēdējā laika noziegumā var saskatīt kaut kādas analoģijas ar agrāko noziedzību, bet nekādā gadījumā nevar runāt, ka kriminālie deviņdesmitie ir atgriezušies. Tā laika kriminogēnā intensitāte bija nesalīdzināmi augstāka visdažādākajos veidos – notika spridzināšanas, slepkavības, cita veida nežēlīga izrēķināšanās.

Esam rēķinājuši, ka deviņdesmitajos gados bija ap 50–60 spridzināšanas gadījumu vienā gada laikā, kas vidēji sanāk – viena reize nedēļā. 1994.gadā, ja nemaldos, tika pastrādātas 412 slepkavības.

Tolaik politiskās un saimnieciskās situācijas nomaiņa, kas normatīvos būtībā nestrādāja, pavēra jaunas iespējas. Lielā mērā kriminālo struktūru darbību vai atsevišķus indivīdus nespēja kontrolēt. Tie laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos. Divreiz vienā upē iekāpt nevar.

Katra desmitgade vai pat mazāks laika posms ievieš korekcijas noziedzības raksturam – mainās motīvi, formas utt. Protams, atsevišķi elementi saglabājas.

Mēs piesaucam deviņdesmitos, bet jāatceras arī par astoņdesmitajiem gadiem, kas arī bija baisi. Sērijveida slepkava Staņislavs Rogoļevs nogalināja daudzas sievietes. Tāpat pēc slepkavībām bija līķu sadalīšanas gadījumi. Noziegumi bija ļoti brutāli, šaušalīgi.

Būtībā ir divi izteikti noziedzības tipi. Pirmais ir tā saucamais primitīvais, kas saistās ar laupīšanām, zādzībām lielveikalos, sadzīves slepkavībām, mazāk ar pasūtījuma slepkavībām, kas arī ir bijušas visos laikos. Otrs tips ir tā saucamā inovatīvā kriminalitāte. Tātad runa ir par moderno tehnoloģiju izmantošanu noziedzīgos nodarījumos – kriminalitāte ieiet digitālajā vidē.

Ja runājam par Bunkus, Rebenoka un Bezzubova slepkavībām, tad tā ir brutālā noziedzība. Šie cilvēki nogalināti publiskā vidē, zināmā mērā arī akcentējot sabiedrības uzmanību uz šo nodarījumu raksturu. Slepkavības pastrādātas nežēlīgi, cietsirdīgi.

Visos šajos gadījumos visdrīzāk jārunā par pasūtījumu, kas var nākt gan tepat no Latvijas, gan ārvalstīm, taču pieļauju, ka izpildītāji ir citu valstu pilsoņi. Tāpēc arī noziegumu atklāšana ir daudz sarežģītāka un ilgstoša, salīdzinot ar citiem gadījumiem.

Futbola aģenta Bezzubova slepkavībā uzreiz jautājumus rada naudas aprite, kas šim aģentam bija pavisam niecīga, turklāt peļņas nebija nekādas, pat zaudējumi. Šajā gadījumā skaidrs, ka ar finansēm kaut kas kārtībā nebija.

Tagad Mežaparkā atrada sadedzināto automašīnu, bet līdz turienei aģenta slepkavām vajadzēja aizbraukt, veikt visas nepieciešamās darbības. Tehnoloģiskās iespējas ir pietiekami lielas – videonovērošana, personu identifikācija, kas parādās videomateriālos.

Šādas slepkavības parasti tiek rūpīgi plānotas, iesaistot speciālistus, sekojot līdzi upura kustībai, laika grafikam. Grupējuma darbība ir pārdomāta līdz pat atkāpšanās ceļam. Neapšaubāmi darbojas augsta līmeņa profesionāļi.

Ja runājam par kibernoziegumu vai sevišķi smagu noziegumu atklāšanu, tad Valsts policijā strādā vislabākie speciālisti, mums ir pietiekami labs tehniskais nodrošinājumus. Pieļauju, ka operatīvie pasākumi tiek veikti profesionāli, intensīvi. Tā informācija visādā ziņā tiek vākta no abām pusēm – upura un noziedznieku. Tā ir ierobežotas pieejamības informācija krimināllietā, ko izmeklēšanas interesēs nedrīkst publiskot.

Esmu pārliecināts, ka izmeklētāji, kas strādā ar šiem sevišķi smagajiem noziegumiem, ir augstas klases profesionāļi, motivēti fanāti, kas dažubrīd strādā diennakts režīmā, neraugoties uz neatbilstošo atalgojumu.

Andrejs Vilks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Juridiskās fakultātes dekāns