Intervija ar bijušo Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieku Andri Maisiņu.

– Vairāk nekā 15 000 dižkoku Latvijai ir liels skaits?

– Es domāju, ka jāvērtē salīdzinājumā ar valstīm, kurām līdzīga teritorija, – jāskatās dižkoku skaits, piemēram, Lietuvā un Slovākijā. Tad varēsim pateikt, vai esam dižkokiem bagāta valsts vai šajā ziņā pa vidu.

Piecos gados, kamēr strādāju Dabas aizsardzības pārvaldē, apsekoju pusotru tūkstoti dižkoku.

Tajā skaitā bija tie, kas jau iekļauti vecās datubāzēs, bet lielākā daļa nāca klāt jauni.

Parasti uzskaita dižkokus, kuri atrodas ceļu malās un garāmbraucot ir redzami; tad tos apseko. Mežinieki reti kad uzrāda dižkokus, kuri iekšā mežos, jo uzskata, ka tad būs viņiem traucēts darbs.

Ja kāds sēņotājs uziet dižkoku un viņam ir līdzi metramērs – ļoti labi.

Svarīgi arī, ka iespējams fiksēt koordinātas, kur koks atrodas. Bieži vien cilvēki stāsta, ka atraduši dižkoku, bet pēc tam ne pats var to atrast, ne kāds cits.

– Vai DAP inspektori mērķtiecīgi meklē dižkokus?

– Nē, tik daudz laika viņiem nav. Visbiežāk, kad brauc mikrolieguma vai parka pārbaudē, pa ceļam pamana, ka kādam kokam liels vainags.

Ozolus, gobas, liepas, ošus var labi atrast, jo tie liela auguma, citus – grūti.

Diemžēl man piecu gadu laikā neizdevās ieraudzīt nevienu pīlādzi no pusotra metra apkārtmēra; tādā izmērā tas ir dižkoks. 70 centimetru diametrs jau it kā nekas nav, un, lai tādu koku pamanītu, ir mērķtiecīgi jāiet un jāskatās.

Tāpat skābardis šādā izmērā ir dižkoks, bet tādu reti kas ievēro. Līdzīgi – saldos ķiršus, kuriem apkārtmēram jābūt 1,80 metru.

Mazākā gala dižkokus vispār nepamana. Piemēram, kadiķim – 80 centimetru apkārtmērs; neviens nelīdīs krūmos, nemeklēs kadiķi un nemērīs, cik tas resns.

Turklāt, ja tas kupli izaudzis, tikt pie stumbra ir izaicinājums.

– Iedzīvotāji neziņo par dižkokiem savā īpašumā, jo to dēļ ir ierobežojumi, piemēram, koku nedrīkst nozāģēt. Ar ko vēl jārēķinās?

– Vienalga, vai cilvēks pieteicis koku, kurš dižkoka izmērā, vai ne, par nozāģēšanu draud sods 20 minimālo mēnešalgu apmērā.

Pēdējā skaļajā gadījumā, kur Mārupē bija nozāģēts dižozols, īpašnieks ir nosodīts par tādu summu, un šobrīd procesā tiesvedība pret pašvaldības būvvaldi, kas izdeva atļauju.

Esmu sapratis, ka cilvēks ir nelabojams dzīvās pasaules kustonis.

Kas viņu traucē, tas jādabū no zemes nost. Tas pats par zālājiem, kaut vai Liepājā – vai viss jānopļauj līdz melnai zemei? Kukainīši paliek bez pusdienām, un tie samazinās.

– Ko dod dižkoki, kāds no tiem ir ieguvums Latvijai?

– Valstij ieguvuma – nekāda, bet dižkoki ir dzīvotnes. Daudz kukaiņu, bezmugurkaulnieku, kuri nav spējīgi dzīvot un radīt savus pēcnācējus tievos puļķīšos.

Ir priežu sveķotājkoksngrauzis, kas dzīvo tajā slānī, kas ir starp mizu un koksni; ja slānis nav biezāks par diviem milimetriem, tad tas nespēj tur dzīvot. Tāds slānis ir tikai dižām priedēm.

Ja mums nebūs dižkoku, tad šī suga iznīks.

Pasaulē ir tauriņi, kuriem snuķa garums pārsniedz 45 centimetrus. Tie spējīgi apputeksnēt tikai viena tipa orhidejas, kurām kakliņš tikpat dziļš.

Tā ka ir saistība – ja nebūs tauriņu, orhideju neapputeksnēs, un tā izzudīs. Un otrādi – ja nebūs orhideju, tauriņi nevarēs savu garo snuķīti nekur iebāzt tik dziļi, tiem nebūs, no kā baroties, un arī iznīks.

Mums ir daudz augu sugu, kas saistītas ar bezmugurkaulnieku sugām, piemēram, dižajos ozolos, liepās un vēl kaut kur it tā saucamie lielie lapkoku koksngrauži.

Šī konkrētā suga pie mums ir visvairāk saglabājusies, jo šeit daudz dižkoku;

75% no pasaules populācijas ir Latvijā.

Dižkokos nav tikai vaboles, bet arī ķērpji, sūnas… – tūkstošiem sugu.

– Dižkokiem palīdz vai kaitē, kad tos attīra no augiem zem vainagiem un apkārt?

– Varu pateikt konkrētu piemēru. Kalnišķos bija akmens liepa, ne dižkoks, bet liela, apkārtmērs ap divarpus metriem. Kā cilvēks uzsēžas uz zirga, tā liepa bija uzsēdusies uz akmens.

Tā augstums bija 1,2 metri, un tajā augstumā uz katru pusi aizgāja koka stumbra daļa.

Savā laikā bija optimistu pulks, kuri izdomāja, ka nevar labi koku nofotografēt, objektu neizdodas veiksmīgi iemūžināt, un sarīkoja talku.

Visriņķī liepai izcirta krūmus, un pēc diviem gadiem koks bija pagalam.

Tāpēc ka atkailināja arī akmeni un tas vasarā saules staros uzkarsa, izcepināja liepu.

Kokam ar lielu 25 metrus augstu vainagu, kas 30 metru diametrā, tam pamežs apakšā daudz nevar traucēt.

Mums vairāk jāuztraucas, ka cilvēki neievēro dižkoka aizsargjoslas, īpaši to, kas lauku apvidos, tīrumos, ko apstrādā.

Pēc likuma apkārt dižkoka vainagam 25 metru attālumā no koka projekcijas ir aizsargājamā teritorija.

Neesmu dzirdējis, ka kāds zemes apstrādātājs būtu sodīts par šīs prasības neievērošanu, kaut apar zemi līdz ar koka stumbru.

Arī apzāģē dižkokiem zarus, lai samazinātu koka laukumu un iegūtu papildu piecus vai desmit kvadrātmetrus platības lauksaimniecībai.

– Ko sakāt par to, ka pilsētās kokiem līdz stumbram uzliek bruģi?

– Bruģis apkārt kokiem nospiež sakņu sistēmu, neļauj piekļūt mitrumam, var teikt – koks mokās.

Daudz ir vietu, kur apkārt dižkokiem sakrāmētas no laukiem novestu akmeņu kaudzes. Tās nospiež kokus, un tiem grūti dzīvot; tas būtu tas pats, ka mūs iekrautu akmeņu kaudzē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.