Par potēšanos mūsu biedru vidū ir runāts. Piemēram, tagad nedēļas nogalē brauksim uz represēto salidojumu Ikšķilē, tur var piedalīties tikai potējušies vai tie, kuriem ir nupat bijusi Covid-19 pārbaude. Taču mums ir tādas dāmas, kuras saka: “Ja man ir jāpotējas, es principa pēc nebraukšu!” Ar tādu uzsvērumu, it kā viņas tā potēšanās kaut kā aizskartu. Tieši tādas, kas internetā sēd, ietekmējušās no tā, izliekas pārgudras, grib apstrīdēt to jautājumu, ka nav viss izpētīts līdz galam. Tādas runas notiek. Un ir tādi veči ar. Ar viņiem var runāt, bet viņi pasaka: “Principa pēc!” Kas tas par principu? Grūti pārliecināt. Nesaprotu, kāpēc cilvēki to negrib saprast, ka jāpotējas. Bet kam tas princips vajadzīgs? Vai viņam tagad tas princips vajadzīgs, vai būs vajadzīgs tad, kad viņš jau būs slimnīcā vai varbūt otrā pusē [dzīvei]? Kādam varbūt tā ir ticība, kas neļauj. Bet neesmu dzirdējis kādu attaisnojamies, ka slimības dēļ viņš nevar vakcinēties. Par to runas nav. Zinu ģimeni, kur vecāmamma ir nomirusi ar kovidu, bet pat tas nepārliecina pieaugušos, ne vairs jaunos bērnus, potēties: “Mēs vēl uzgaidīsim!” Vēl domās! Bet tādu biedru, kuriem pāri 90 gadiem, starp mums jau ir ļoti maz.

Neapvainosim ne ārstus, ne potētājus, ka viņi kaut ko nav izdarījuši potēšanās labā. Tie ir cilvēki paši: “Principa pēc!” Tā brīžiem izskan arī televīzijā: “Es principa pēc to nedarīšu.” Es to nesaprotu. Iespējas sapotēties taču ir visādas. Tepat pilsētā var iet sapotēties, vai kur. Mēs, piemēram, visa ģimene esam potējušies, gan bērni, gan visi pārējie, un nekāda vaina no tā mums nevienam nav. Meita mums ir ārste Lielbritānijā, epidēmijas sākumā gan pati izslimoja kovidu, gan pēc tam arī ir potēta. Es uzskatu, jāpotējas ir obligāti!

Andris Zīders, Liepājas Politiski represēto kluba priekšsēdētājs