Intervija ar Dienvidkurzemes novada pašvaldības šoferi Arturu Kuzminu.

– Kādus šķēršļus ikdienas maršrutos piedzīvojat visbiežāk?

– Man vairāk sanāk braukt pa grants ceļiem, jo pārsvarā ir skolēnu pārvadājumu maršruti. Tur lielākā problēma ir bedres, ko arī var uzskatīt par šķēršļiem.

Lauksaimniecības tehnika sastopama sezonas darbu laikā. Es uzskatu, ka tad traktori un kombaini uz ceļiem ir normāla parādība, kas jāpieņem. Raža jānovāc – tas visiem jāsaprot.

Lielākā daļa lauksaimniecības tehnikas vadītāju ir kulturāli.

Viņi paskatās spogulī un, ja redz, ka aiz muguras sāk veidoties automašīnu rinda, pēc iespējas pabrauc malā un palaiž garām. Protams, ir arī izņēmumi – tādi, kas domā: “Es braucu, ceļa josla mana, un viss.” Taču kopumā es teiktu, ka situācija nav slikta.

Jā, kombaini nedaudz apgrūtina satiksmi, bet tikai uz brīdi.

– Autovadītājiem jārēķinās arī ar ceļu remontiem. Kā vērtējat cilvēku attieksmi pret šādiem ierobežojumiem?

– Ar remontiem ir tieši tas pats – tie jāsaprot. Ja neviens netaisīs ceļus, tad – pa kādiem mēs brauksim? Kad remonts ir pabeigts, visi priecīgi par gludu ceļu, bet tajā brīdī, kad jāpastāv pie luksofora, daudzi kļūst neapmierināti.

Es uz to skatos citādi – ir taču paredzams, ka pēc tam man pašam būs vieglāk un patīkamāk braukt.

Ja zini, ka konkrētajā posmā notiek remontdarbi, tad vienkārši izbrauc desmit minūtes agrāk vai izvēlies citu maršrutu,

apbrauc to vietu.

Diemžēl ir daudz cilvēki, kuri pagaidu luksoforus neievēro, brauc pie sarkanā signāla, lai tikai nebūtu jāgaida. No malas tas reizēm izskatās gandrīz kā komēdijā, bet patiesībā ir ļoti bīstami. Viņi vienkārši nepadomā, kas var notikt.

– Kādas bīstamākās situācijas uz ceļa esat piedzīvojis?

– Es braucu arī ar lielo autobusu, tāpēc zinu, ka nepārdomāta apdzīšana ir diezgan bieža parādība. Daļa autovadītāju katrā ziņā grib tikt garām, pat ja tas nav droši.

Tepat mūsu pusē ir labi zināma vieta uz Rīgas šosejas aiz Lieģiem Grobiņas virzienā – pie tā sauktā slavenā ozola. Ir līkums un ceļa kāpums, bet daudzi mēģina apdzīt tieši tajā vietā.

Skumjākais ir tas, ka bieži vien pārgalvīgie nav svešinieki, bet vietējie cilvēki, kuri šo ceļu pazīst un pa to brauc katru dienu.

Tajā apkārtnē ir arī meža zvēri, tāpēc risks vēl lielāks. Negadījumi tur ir bijuši, arī sadursmes ar dzīvniekiem. Man pašam reiz nācās ar autobusu nobraukt uz ceļa nomales, lai izvairītos no sadursmes.

Kad brauc autobusā ar pasažieriem, atbildība ir pavisam cita, tāpēc es nekad nesteidzos. Parasti braucu ar ātrumu no 85 līdz 90 kilometriem stundā.

Kādā eksperimentā ir pierādīts, ka starpība starp 85 un 100 kilometriem stundā gala rezultātā ir ļoti maza; nekur daudz ātrāk neaizbrauksi.

Protams, ja kāds pa samērā noslogotu ceļu brauc ar 50 vai 60 kilometriem stundā tur, kur atļauti 90, viņš traucē satiksmi.

Man gadījies redzēt arī pretējo – pilsētā cilvēks steidzas, apdzen mani, bet, izbraucis ārpus pilsētas, kustas tā, ka viņš jāapdzen man. Tad gan rodas jautājums – kāda jēga bija trakot pilsētā?

– Vai esat braucis ar lauksaimniecības tehniku?

– Jā, agrāk, kad strādāju saimniecībā, esmu braucis ar traktoriem, vedis graudus. Toreiz vēl bija vecie “Belarus” traktori, kas ir daudz lēnāki un ar kuriem pārvietoties pa ceļiem nebija tik vienkārši.

Tā ka es zinu gan to, ko nozīmē no traktora kabīnes redzēt aiz sevis automašīnu rindu, kā arī – ko nozīmē braukt aiz lēnas tehnikas. Varbūt tieši tāpēc man ir vieglāk saprast gan vienus, gan otrus.

Sākas ražas novākšanas laiks, un novēlu autovadītājiem pacietību un savstarpēju cieņu. Savukārt ceļu remonta posmos – neriskēt ar apdzīšanu. To īpaši gribu uzsvērt, runājot par satiksmes autobusiem.

Dzirdēts, ka to šoferi cenšas atgūt kavēto laiku un brauc, pārāk riskanti apdzīdami transportlīdzekļus, kas viņiem ceļā.

Ir laika grafiki un reizēm kavējumi ietekmē atalgojuma piemaksas, taču neviena prēmija nav cilvēku dzīvības vērta.

Es dažreiz braucu lēnāk tieši tāpēc, ka autobusā neesmu viens. Ja esi izvēlējies šo darbu, tad tev jārēķinās ar atbildību par pasažieriem.

Dažas minūtes ceļā nekad nebūs svarīgākas par drošu nokļūšanu galamērķī.

Uzziņai

– Ražas novākšanas laikā uz autoceļiem ir vairāk lauksaimniecības tehnikas un kravas transporta.

– Autovadītājiem jārēķinās ar lēni braucošu tehniku, rindām pie graudu pieņemšanas punktiem un iespējamiem satiksmes ierobežojumiem.

– Apdzenot lielgabarīta tehniku, īpaši svarīgi izvērtēt manevra drošību un ievērot ceļu satiksmes noteikumus.

– Pārvadātājiem jānodrošina tehniski kārtīgs transportlīdzeklis un droši nostiprināta krava, nepieļaujot tās izbiršanu uz brauktuves.

– Pārkrauti transportlīdzekļi apdraud satiksmes drošību un bojā ceļu infrastruktūru.

– Satiksmes dalībnieki aicināti ievērot savstarpēju cieņu un būt pacietīgiem.

Avots: Valsts policija