Ēnu diena noteikti ir viens no veidiem, kā jaunieši var gūt priekšstatu par potenciālo nākotnes profesiju vai jomu, kurā viņš vēlētos darboties. No otras puses – ēnojamais gan mazliet piegatavojas šai dienai, un rezultātā jaunietim ir grūti izjust katras profesijas sāls pudu, kas jāizēd, ciemojoties vien pāris stundas.

Iniciatīva kopumā ir atbalstāma, tādēļ arī labprāt piekrītu, ka mani ēno. Šogad pieteicās gan tikai viens interesents, kurš personisku iemeslu dēļ tomēr netiks. Grūti teikt, kāpēc par projektiem un to vadīšanu ir tik maza interese. Varbūt baidās. To šādās reizēs cenšos kliedēt.

Pats nekad neesmu bijis ēna. Ja man tagad būtu tāda iespēja, noteikti izmantotu. Patiesībā nav argumentu, kāpēc, lai nepiedalītos! Ja šāda iespēja tiek piedāvāta, tad tā noteikti ir jāizmanto. Skolas laiks nav tikai sēdēšana skolas solā. Ja skola piedāvā papildus aktivitātes, tad tās ir jāizmanto, tādējādi maksimāli pilnveidojot sevi.

Ko es teiktu tiem darba devējiem, kas nelabprāt atver savas durvis ēnām? Pirmkārt, mēs nevaram pārmest, ka izglītības kvalitāte ir slikta, ja paši nepieliekam roku tās attīstībā un ne nodrošinām iespēju. Šāda attieksme ir salīdzināma ar aizaugušu mauriņu. Varam jau pukstēt, ka mauriņš ir aizaudzis, bet varam arī paņemt izkapti un to nopļaut! Otrkārt, tas arī rutinēto darba dienu padara krāšņāku un citreiz, gatavojoties ēnas uzņemšanai, pats sāc aizdomāties par lietām un situācijām, kas citreiz paliek novārtā.

Atis Egliņš-Eglītis,
Liepājas Universitātes Projektu daļas vadītājs