1.septembris,
Zinību diena vienmēr ir svētki. Kā katru gadu. Nav tā, ka es nākotnē lūkotos ar
lielām cerībām un gaidām, bet svētku sajūtu jau tas nemazina. 

Vasara ir pagājusi
ātri, bet pietiekami produktīvi, un 1.septembri es sagaidu ar prieku. Es šogad
būšu audzinātāja 11.klasei un ceru, ka mani jaunieši jaunajam darba cēlienam
būs tikpat nobrieduši, kā es pati. Man nav lielu cerību vai gaidu sajūtas, es
vienkārši esmu gatava darbam.

Neesmu dzirdējusi,
ka jaunais mācību gads varētu nest kādas būtiskas pārmaiņas, un varbūt labi, ka
tā. Pārmaiņu visās jomās mums tāpat ir pietiekami, izglītība arī bieži ir
saskārusies ar dažādām reformām, tādēļ šogad nedaudz stabilitātes noteikti
nenāks par sliktu. Zinu, ka tuvākā vai tālākā nākotnē kaut kādas pārmaiņas mūs
noteikti skars, bet šis mācību gads solās būt patīkami stabils. Vismaz
skolotāju metodiskajā dienā mums paziņoja, ka šogad nekādu jaunu pārmaiņu nebūs
un tas iepriecina. Nevar dzīvot nemitīgās bailēs no nezināmā.

Protams, nerimst
runas par pedagogu algām, šobrīd aktuāls ir jaunais pedagogu darba samaksas
modelis, bet es par to šoreiz negribētu izteikties. Varu vien teikt, ka,
strādājot lielā pilsētas skolā, kā tas ir manā gadījumā, nav pamata lielām
sūdzībām. Protams, vienmēr var vēlēties vairāk, un, jo vairāk ir naudas, jo
lielākas kļūst vajadzības. Protams, gribētos braukt ceļojumos, bet pašlaik es
to nevaru atļauties, bet dzīvot var gluži labi. Tāpēc, manuprāt, muļķīgi būtu nemitīgi
sūdzēties par algu. Es, paskatoties savā algas lapiņā, varu justies
apmierināta. Jā, es arī daudz strādāju, bet arī atalgojums ir pieklājīgs un es
jūtos to nopelnījusi.

1.septembris man
pašlaik vispirms ir svētki kā māmiņai, tad, protams, arī kā skolotājai. Un
domāju, kā arī bērniem un jauniešiem, viņu vecākiem, skolotājiem, visiem, kas
saistīti ar skolu, tie ir īsti svētki. Un svētku tuvošanos pilsētā just var jau
kādu laiku pirms Zinību dienas. Pati gan pilsētas rīkotajos svētkos nepiedalos,
bet, cik zinu, tad pilsētā šī diena tiek atzīmēta pietiekami vērienīgi.

Bērni un jaunieši,
mainoties laikiem, mainās tiem līdzi un tagad jau skolas gaitās dodas pavisam
citāda paaudze, nekā tad, kad es pati vēl gāju skolā. Tagadējā jaunā paaudze ir
daudz atvērtāka, daudz brīvāka, radošāka, jā, arī daudz kritiskāki savos
vērtējumos. Es esmu īpaši priecīga par mūsu skolas bērniem, jo jūtu, ka arī
viņi gaida 1.septembri un, paši iesaistoties svētku veidošanā, gatavojas šai
dienai. Katrā laikā jauniešiem ir kaut kas īpaši raksturīgs un man šķiet, ka šo
paaudzi varētu raksturot jau pieminētais kritiskais vērtējums.

No otras puses,
kritiskas attieksmes mums sabiedrībā tāpat ir pietiekami daudz, un reizēm
varbūt vajadzētu piebrmzēt ar apkārtējo kritizēšanu, bet paskatīties uz paša
paveikto un kaut ko sākt darīt lietas labā. Sēdēt malā un izteikt viedokli
vienmēr ir vieglāk, nekā pašam iesaistīties. Tas ir tas, ko es mēģinu iemācīt
saviem audzināmajiem bērniem – negaidīt brīnumus no augšas, bet darīt pašiem.
Un, sagaidot Zinību dienu, to es gribētu novēlēt ikvienam liepājniekam.