– Vai vajag veidot jaunus vides objektus?

– Jauni vides objekti pilsētā un varbūt pat ārpus tās ir ļoti nepieciešami. Bet neesmu pārliecināta, vai šos jaunos objektus vajag likt veco, noņemto pieminekļu vietā. Es domāju, ka tomēr ne.

Ja paceļo pa pasauli, pa Eiropu, redzam, ka vides objekti ir ļoti saistoši.

Tie ne vienmēr ir ar kaut kādu kultūras mantojuma vai politisko noslodzi.

Var būt arī ar sociālu vai literāru, vai kādu citu māksliniecisku rakstura izpausmi. Tie piesaista cilvēkus un ir ļoti interesanti.

Es domāju, ka tie ir vajadzīgi.

– Vai paredzat, ka varētu iesniegt kādu priekšlikumu no Liepājas?

– Domāju, jā. Ja nemaldos, pirms vairākiem gadiem bija doma, ka varētu uztaisīt kādu tēlniecības darbu grupu, kas vēstītu par pagaidu valdības darbību Liepājā.

Patiesībā ir daudz saistošu ideju, ko var realizēt.

Un arī tādas, kas nav saistītas ar vēsturi, bet vienkārši kā vides papildināšana ar mākslas objektiem.

– Vai liepājnieki sarunās ir minējuši, ka kādai ievērojamai personībai trūktu pieminekļa?

– Iepriekš bija daudz runāts par Miķeli Valteru, ka vajadzētu popularizēt šī izcilā politiķa un valsts vadītāja tēlu.

Kad viņa vārdā nodēvēja ielu, tas mazliet pieklusa, jo sniedza gandarījumu.

Bet kādēļ lai nebūtu arī piemineklis, es neiebilstu pret šādu, daudz lielāku uzmanības apliecinājumu.

Tur cilvēki varētu doties, mierīgi pasēdēt un padomāt.

– Kas vēl būtu pelnījis šādu godu?

– Kārlis Gotlībs Sigismunds Ulihs ir ļoti daudz devis tieši pilsētas izaugsmes periodā. Liepāja no nelielas provinciālas pilsētiņas kļuva par Eiropas nozīmes modernu pilsētu.

Tolaik izbūvēja Romnas dzelzceļu, padziļināja un attīstīja ostu, šeit bija liels emigrācijas centrs. Tas patiesībā ir ļoti liels Uliha nopelns.

Mums taču ir arī arhitekts Pauls Makss Berči, kura vizuālo veikumu joprojām baudām pilsētā.

Izceļamas personības Liepājā noteikti ir, un tām var uztaisīt arī kādu apliecinājumu pilsētvidē.

Bet es domāju – ja arī ko taisa, tad nevajag sēdināt tukšajās vietās.

Manuprāt, ir jāmeklē citas vietas, kas ir saistītas ar viņu personību, darba gaitām vai citādi.

– Bet ko iesākt ar tukšajām vietām?

– Pret tām nevajag attiekties ar lielu pietāti, bet vienkārši risināt pilsētplānošanas procesa ietvarā. Vai nu tur taisa skvērus, vai galu galā kaut ko uzbūvē.

Tas būtu arhitekta darbs. Es domāju, ka šīs tukšās vietas nav jāglabā un pie tām nav jāturas. Drīzāk no arhitektoniskā viedokļa jāapdzīvo no jauna.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.