Jūnijs Liepājā un visā Latvijā ir absolventu svētku laiks. Lai arī skolā strādāju jau vairāk kā 20 gadus, ikreiz izjūtu dziļu saviļņojumu, kad mani skolēni, tādi saposušies un neikdienišķi satraukti, ierodas uz savu izlaidumu. Arī šogad biju kopā ar 9. un 12. klašu absolventiem. Daudzi no skolas beidzējiem vēl domā, ko darīt tālāk, jo iespēju nemaz nav tik daudz.

Ar šī gada devītklasniekiem biju kopā no 5.klases, mācīju viņiem latviešu valodu un literatūru. Tā sanāca, ka klases audzinātāji ik pa laikam mainījās. Es biju ar viņiem ļoti saradusi, jo uzticami visus pamatskolas gadus atrados līdzās. Pārdzīvoju eksāmenu laiku. Viņi man tādi īpaši mīļi bērni! Ar daļu tikšos vidusskolā, jo daudzi turpinās zinību ceļu Raiņa 6. vidusskolā. Savukārt 12. klases izlaidums izvērtās īpaši emocionāls, jo to pabeidza mana meita. Palīdzēju nedaudz pie sarīkojuma scenārija, jo viņi vēlējās savai klases audzinātājai sagādāt pārsteigumu. Viss izdevās brīnišķīgi! Īpašs prieks par to, ka pieci skolēni no šīs klases saņēma Latvijas premjerministra Valda Dombrovska apbalvojumu, ko piešķīra tikai par teicamām sekmēm.

Kā klases audzinātāja esmu piedzīvojusi divus vidusskolu izlaidumus, nākamgad būs trešais. Izaudzinu viņus līdz galam – esam kopā no 5. līdz 12.klasei. Tā kā šobrīd ir pieejamas dažādu veidu komunikācijas, uzturam kontaktus arī pēc tam, kad skola absolvēta. Ir situācijas, kad satieku viņus studentu kārtā, jo strādāju arī augstskolā. Cits atnāk uz skolu praksē, cits atved uz agrāko skolu mācīties nu jau savus skolas vecuma bērnus Taču ir jaunieši, kurus pēc skolas absolvēšanas vairs nesatieku vai arī neatpazīstu. Ja mani uzrunā, tad gandrīz vai jāiepazīstas no jauna. Bijušie skolēni ir rīkojuši salidojumus, taču pēdējā laikā tie vairs nav tik populāri, kā agrāk, jo daudzi neuztur kontaktus ar saviem klasesbiedriem vai arī ir devušies ārpus Latvijas.

Novēroju, ka šogad devītklasniekiem bija īpaši grūti izlemt, ko darīt tālāk – palikt un turpināt mācīties vidusskolā vai iet uz citām izglītības iestādēm, tehnikumiem. Vēl grūtāk bija divpadsmitajiem. Dažbrīd šķita, ka viņos ir bezcerība, jo šeit dabūt darbu ar vidusskolas izglītību ir diezgan nereāli. Jaunieši, protams, vēlas strādāt labi atalgotā darbā, likt lietā savas iegūtās zināšanas vai arī tās papildināt, mācoties kādā no augstskolām. Tomēr ne visi to var atļauties, jo budžeta vietu augstskolās visiem nepietiek, arī vecāki ne vienmēr var atļauties ņemt kredītu, lai materiāli atbalstītu savu bērnu studijas.

Jaunieši ir apjukuši arī tādēļ, ka nezina, ko studēt, kas būs nākotnē pieprasīts un vajadzīgs darba tirgū. Ja kādreiz runāja, ka vajadzīgi ceļu inženieri, pieļauju, ka šobrīd to ir gana. Tāpat arī juristi. Jau tagad viņi paliek aiz strīpas un nevar atrast darbu. Daudzi bērni ir nolēmuši, ka darīs dzīvē to, kas pašam ļoti patīk. Nesen satiku vienu mammu, kura ir noraizējusies par savas meitas plāniem kļūt par aktrisi. Viņasprāt, tas varētu būt hobijs, ne pamatdarbs, jo, kā zināms, radošo profesiju pārstāvji pie mums daudz nopelnīt nevar, arī darba vieta ne vienmēr garantēta.

Tas būtu ideāls variants, ja varētu darīt darbu, kurš tev pašam sagādā prieku un attīsta tavus talantus, pie tam arī samaksa par padarīto būtu tāda, kādu vēlies. Realitāte rāda, ka parasti tā nenotiek. Tomēr dzīvē viss ir iespējams! Es apbrīnoju mūsdienu motivētos jauniešus, kuri izvēlas savu nākotnes ceļu, un, neskatoties uz šķēršļiem, agrāk vai vēlāk sasniedz galamērķi –viņi ir laimīgi cilvēki!

Daiga Muižule,
Liepājas Raiņa 6.vidusskolas latviešu valodas un literatūras, lietišķās etiķetes skolotāja
Liepājas Universitātes ētikas metodikas pasniedzēja