Speciālisti uzskata, ka sava bankas karte un mobilā lietotne, kurā sekot līdzi tēriņiem, ir labi palīgi veselīgu finanšu ieradumu veidošanā. Tomēr virtuāla nauda bērniem ir mazāk izprotama, līdz ar to viņiem ir arī mazāka izpratne par tās vērtību, savukārt pamanījuši vecāki.

Mācību laikā audzēkņi atstāt skolu nedrīkst, tikai, stundām beidzoties, viņi var dodas prom un ieiet arī veikalā, ko tiešām daudzi kāro.

Esmu novērojusi, ka dienās, kad viņiem ir sporta stundas, kas notiek ārpus skolas, skolēni, atnākot no sporta zāles, ir kaut ko nopirkuši – saldos dzērienus, čipsus u.c.

Vecāki bērniem kabatas naudiņu neliedz, bet bērni ir ļoti atšķirīgi, un katrs ar naudu rīkojas citādāk.

Ir arī bērni, kas rīkojas ļoti piesardzīgi, grib vairāk sakrāt un ikdienā nemaz netērē. Domāju, ka liela nozīme ir izvirzītajiem noteikumiem ģimenē.

Man pašai ir trīs bērni, un noteikumi ir tādi, ka naudiņu dodam tikai pusdienām, lai varbūt kādu našķīti vai ko citu var nopirkt, ja ēdienreizē bijis kas tāds, kas negaršo vai, gluži pretēji, porcija bijusi par mazu un gribas vēl.

Jūtu, ka meita, kurai šobrīd ir 17 gadu, pēdējā gada laikā grib tērēt vairāk. Iepriekš – ļoti minimāli. Arī mazajam puikam, kuram tūlīt būs 10 gadu, ļoti lielas intereses iet un kaut ko pirkt nav.

Lai arī ģimenē par naudas tēmu esam runājuši daudz, šķiet, ka līdz galam īstas izpratnes par to tomēr nav.

Patlaban mūsu ģimenē, gluži kā daudzās citās, ir tā, ka mēs, vecāki, maksājam par visu, par telefonu, komunālos rēķinus utt., un bērns, ja ko nopelnījis, to iztērē savām vajadzībām, nepadomājot, ka nākotnē pašam vajadzēs maksāt, piemēram, par telefonu, par īri un citām vajadzībām.

Domāju, ka apjausma nāks tad, kad pašam tas būs jādara, esot prom no vecāku mājām.

Citādāk mūsu ģimenē ir ar svētkos vai citās reizēs bērniem uzdāvināto naudu. To visu iztērēt nieciņiem neļaujam. Esam sadalījuši, ka 70 procenti no uzdāvinātās summas aiziet krāšanai, 10 – ziedojumam un tikai 20 procentus no tās naudas drīkst iztērēt.

Nu jau daudzi gadi pagājuši, kopš šādu sistēmu ieviesām, un krājkontā ir diezgan liela summa, pilngadībā paši varēs izdomāt, kur to likt.

Labdarībai atvēlēto daļu parasti ziedojam Ziemassvētku laikā. Esam to ziedojuši ”Tabitas sirdij”, arī portālā ziedot.lv kādam konkrētam mērķim.

Runājot par bankas kartēm, gandrīz visiem bērniem manā audzināmajā 7. klasē ir bankas kartes. Kad viņus pieteicu vasaras darbam, tur ir prasība, ka jānokārto bankas karte, un nevienam no viņiem tas nebija jādara, jo kartes jau bija.

Domāju, ka skaidrā nauda mums pašiem mazāk apgrozās, tāpēc liela daļa izvēlas karti arī savam bērnam.

Vecākajai meitai paņēmām karti tādēļ, ka 12 gadu vecumā viņa gāja strādāt, un tā arī palika. Īstenībā ļoti ērti, bet ir arī tā otra puse, ka jebkurā laikā, kad vien ievajagas, man tiek atsūtīta ziņa ar lūgumu kaut ko ieskaitīt, daudz par to nedomājot, cik ļoti tā vajadzīga vai nevajadzīga.

Tas varbūt ir lielākais mīnuss. Nav tā, ka reizi mēnesī ieskaitām vecākajai meitai konkrētu summu. Biežāk tas ir nedēļas sākumā vai tad, kad ir vajadzība.

Viņa pati iet pie ortodonta un par vizīti var norēķināties bez manis, jo esmu naudiņu ieskaitījusi. Ir jau forši, ka pats vari par visu samaksāt. Tas bērniem patīk.

Par bankas karti jaunākajam puikam domājam tikai tagad, jo līdz šim pēc naudiņas, tai skaitā skaidras, viņam nav bijusi vajadzība, pusdienas ir paēstas skolā.

Bet nu jau pēc skolas iet uz treniņiem, un pieļauju, ka kādreiz kaut ko nopirkt izsalkuma apmierināšanai vajadzēs, jo mājās atgriezīsies vēlu.

Atzīstos, ka man bankas karte viennozīmīgi patīk labāk. Man pašai parasti nav skaidras naudas, ko bērnam iedot, jo man viss tiek ieskaitīts kontā.

Iešana uz bankomātu un naudas izņemšana savā ziņā ir lieka darbība,

kam ir vajadzīgs laiks, un ne vienmēr varu atrast tuvumā bankomātu.

Tā ka tas ir ļoti ērti – ieskaitīt naudu kartē. Bet taisnība ir arī tajā, ka taustāma nauda veicina lielāku izpratni par to, cik man vispār ir naudas un cik varu tērēt. Mēs dažkārt dēlam ļaujam pašam aiziet uz veikalu un nopirkt ģimenei vajadzīgo, un tad mēs viņam vienmēr iedodam skaidru naudu.

Tas veicina izpratni un arī saskaitīšanu. Bērni ļoti labi māk saskaitīt un orientējās, zina, cik naudas ir un kam pietiks, veikalā esot, nevis tad, kad jāizrēķina uz papīra.

No jaunākā bērna tajā brīdī, kad saku, ka nu ir jādomā, vai to varam šobrīd atļauties, esmu dzirdējusi teikumu:

“Tev taču kartē ir!”

Bērns nesaprot, ka kartē jau ienāk naudas līdzekļi tik, cik ir nopelnīts, un ka tas arī var beigties. Skaidrā nauda veicina izpratni par to, kas pirkumā sanāk, jo līdzi ir konkrēta taustāma summa.

Aizvadītajā mācību gadā ar 8. klasi skatījām tēmu ”Budžets”. Un tas bija ļoti interesanti! Pētījām, kam ģimene kopumā tērē, kur nauda aiziet, ko maksā bērni utt. Tabulā bija jāraksta ieņēmumi un izdevumi, tai skaitā komunālie maksājumi, arī visu telefona aplikāciju izmaksas.

Un atklājās, ka daudziem tas ir pārsteigums, cik liela summa beigu beigās sanāk.

Bērni sacīja, ka nebija aizdomājušies, ka vecākiem ir tik daudz izdevumu.

Domāju, ka ģimenēs par to nemaz netiek runāts. Naudas grūtību nav, un līdz ar to runā maz vai nemaz, bet tad bērniem neveidojas izpratne.

Dana Liepa, angļu valodas skolotāja, trīs bērnu mamma

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.