Aktīvajā rallijā nebraucu jau vairākus gadus. 2008.gadā pabeidzu sezonu, tad 2010.gadā piedalījos rallijā ”Kurzeme” ar pilnpiedziņas auto. Un 2011.gadā, ja nemaldos, aizbraucām uz Sāremā. Tur līdz galam nenobraucu, avarēju. Tātad pēdējo reizi rallijā braucu pirms pieciem gadiem.

Taču nekur jau rallijs nebija palicis, kaut aktīvi nepiedalījos. Par sporta veidu, kurā ir ieiets ar sirdi un dvēseli, nevar nedomāt. Tas manī brieda un gaidīja stimulu no ārpuses. Tas nebija aizmirsts, tikai atlikts malā.

Pēdējos trīs gadus briedu, kaut aktīvi nedomāju, lai nebendētu sev nervus. Jo nav taču jēgas domāt par lietām, kuras nav iespējamas. Un mūsdienās finanses nosaka daudz. Laimīgu cilvēku tās nedara, bet kad nauda ir kabatā, sajūta ir daudz labāka.

Trīs stūrakmeņi, uz kuriem balstās iespēja piedalīties rallijā, ir finanses, gribēšana un laiks. Laiku būtu atradis. Bet, ja viens no šiem stūrakmeņiem trūkst, viss kopums ir nekvalitatīvs. Un ja tā, tad labāk nevajag vispār. Ākstīties nav jēgas. Izmest laiku vai naudu bez rezultāta ir neprāts.

Pēdējo gadu laikā iespēja, ka varētu atgriezties trasē, kļuva aizvien reālāka – pamalē sāka spīdēt gaismas stariņš. Pirmais, protams, bija jādabū mašīna. Līdzko tas ir paveikts, var lūkoties tālāk. Piepulcējās arī atbalstītāji.

Ar labiem rezultātiem braucu ar priekšpiedziņu. Tā bija pierasta lieta. ”Honda” bija ātra un viegla.

Viegli pārslēgties uz ”BMW” ar aizmugures piedziņu nav, bet braukšu ar šādu piedziņu ne pirmo reizi. Tieši ”BMW” izvēlējos tādēļ, ka ir braukts gan ar priekšas piedziņu, gan pilnpiedziņu, bet ar aizmuguri nebija sacīkstēs braukts.

Ar sporta mašīnu ar standarta piedziņu līdz šim biju izbraucis pāris reižu. Pirmo reizi izbraukt ar šādu auto man iedeva Mareks Okmanis. Braucu Grobiņā, kur pirms tam neskaitāmas reizes biju braucis ar savu ”Hondu”. Pēc brauciena ar aizmugures piedziņu man acis spīdēja – adrenalīna šāviņš bija tāds! Tas bija kas jauns, reāls piedzīvojums.

Otro reizi, jau pēc vairākiem gadiem, ar aizmugures piedziņu braucu tad, kad jau vairs nebraucu aktīvajā rallijā. Izbraucām Kalvenes dopu. Braucot apmēram četrus līdz sešus kilometrus uz vienu galu, vairākas reizes aizķēru grāvi… Aizbraucu galā, biju nosarcis, bija neērti no mašīnas saimnieka, no cilvēkiem, kuri noteikti nesaprata, ko es ākstos…

Galā pastāvēju un padomāju. Un atpakaļ aizbraucu gluži kā ar ”Hondu” – ātri un stabili. Pats nezinu, kur to dabūju. Kaut kas manī salikās pa vietām un viss aizgāja. Tad arī sapratu, ka varu braukt arī ar aizmugures piedziņu.

”BMW” ir klasiskās piedziņas mašīna, kas ir jaudīgs un pieejams auto. Nezinu, vai būtu izvēlējies citu aizmugures piedziņu, jo šajā gadījumā man patīk svara un jaudas attiecība. ”BMW” pēc pierastās ”Hondas” mani patīkami pārsteidz. Tik ļoti pārsteidz, ka brīžiem nedzirdu, ko blakus stūrmanis stāsta.

Nav nozīmes piedziņai, bet gan tam, kā tu uztver ceļu, stūrmani, mašīnu. Biju pārliecināts, ka ar RWD auto nebūs problēmu. Galvenais atgūt pārliecinātību.

Ļoti ceru, ka sniegšu arī labu rezultātu. Nav labākas vietas, kur atsākt braukt, kā pa pazīstamiem ceļiem.

Grūtāk būs nelikt vilties. Taču mans galvenais mērķis rallijā ”Kurzeme” viennozīmīgi ir aizvest mašīnu veselu līdz galam, redzēt sevi finišā. Rezultāts nebūs tik svarīgs. To jau sen baidos prognozēt.

Diemžēl treniņiem laika ir maz – laika apstākļi ir nepateicīgi, ceļi slapji. Tāpat būtiski ir saprast, kas ir pagājis pa pieciem gadiem. Bet gribu atrast izjūtas, kas bija toreiz. Tā ir dvēseliska atpūta.

Šobrīd man ir citādāks skatījums uz visu. Man pašam sev jāpierāda, ka varu braukt. Man arī būs savādāka pieeja. Nezinu, protams, kā iznāks, bet ļoti ceru, ka vairāk braukšu ar prātu.