Ja runājam par sociālo darbu kā profesiju, šobrīd aktuālās tendences pašvaldībā ir divējādās, skatoties pēc statistikas datiem – samazinās to ģimeņu skaits, kas ir vērsušās pie sociālā darbinieka sociālā darba daļā.

Tajā pašā laikā problēmas, kas tiek diagnosticētas ir salīdzinoši smagas un prasa apjomīgus risinājumus, multiplu iejaukšanos un ciešu sadarbību starp pašvaldības, valstiskām un nevalstiskām institūcijām, jāpiesaista daudz resursu.

Būtiskākā problēma valsts līmenī, ko šobrīd risina arī Liepājas pašvaldība – ir liels skaits bērnu, kas no ģimenēm tiek izņemti un ievietoti ārpus ģimenes aprūpē.

Valstī notiekot deinstucionalizācijas procesam, likvidēti lielie bērnu nami.

Ārpus ģimenes aprūpe, ko nodrošina audžu ģimeņu kapacitāte, parāda, ka bērnus, kas ir pusaudžu vecumā, ar dažādām atkarībām un problēmām, ne labprāt uzņem.

Audžu ģimeņu ir pārāk maz un izveidojusies situācija, ka šobrīd esošais bērnu aprūpes centrs Liepājā ”Dzintari”, kur ir 20 vietas, jau ir pārpildīts. Tomēr lēmumi par bērnu izņemšanu no ģimenēm turpinās.

Mēs sazināmies ar citām pašvaldībām, ar citiem Latvijas ārpus ģimenes pakalpojuma sniedzējiem, tās ir vismaz 16 institūcijas, kurām rakstam vēstules un lūgumus ievietot pie sevis šos bērnus. Tomēr tieši tāpat no citām pašvaldībām saņemam lūgumus uzņemt viņu bērnus ”Dzintaros”.

Tā ir valstiska mēroga problēma, jo ir nepietiekams izveidoto ģimeniskai videi pietuvināto ārpušģimenes aprūpes pakalpojumu sniedzēju skaits.

Mazoākos bērnus tuvinieki labprātāk paņem aizbildniecībā, lielākā problēma ir pusaudži, kuriem ir atkarības, uzvedības, dažkārt pat suicidālās tieksmes.

Esam gandarīti, ka izdevies pašvaldībā ieviest tādu atbalsta veidu, kā mentora pakalpojums, kas tiešām ir liels balsts darbā ar jauniešiem.

Tāpat šobrīd pateicoties deinstucionalizācijai tiek būvēta jauna ēka Bērnu aprūpes centra ”Dzintari” vajadzībām Kuldīgas ielā 20, kur būs vieta 8 bērniem. Tās plānots piedāvāt jau rudenī.

Protams, sākotnēji būtu jāstrādā ar cēloni. Ģimeņu skaits, kas nonāk sociālā darbinieka redzes lokā samazinās, arī mūsu speciālisti apgalvo, ka ģimenes ļoti labi pašu spēkiem spēj identificēt problēmas un laicīgi vēršas pēc atbalsta.

Liepājā kā vienu no problēmām varam iezīmēt, ģimenes, kas maina dzīvesvietu un ienāk Liepājā no citām pašvaldībām, tajā skaitā Dienvidkurzemes novada.

Pieļauju, ka tur sociālo pakalpojumu grozs nav bijis tik plašs, kā to var saņemt Liepājā. Varbūt teritoriālā izvietojuma dēļ šādus pakalpojumus ģimenes nevarēja saņemt.

Kad sastopamies ar ģimenēm, kurās problēmas jau samilzušas,

primāri cenšamies izveidot ģimenei atbalstošu vidi, kopīgi meklējam risinājumus, piesaistām dažādus resursus.

Sociālā dienesta Atkarību profilakses centra darbinieki daudz strādā sadarbībā ar skolām, lai stāstītu bērniem par atkarību izraisošo vielu lietošanas kaitīgumu.

Smēķēšana/veipošana patiešām ir liela problēma, par ko skolu direktori, pedagogi ceļ trauksmi, ir bērni, kas smēķē jau trešajā klasē. Tas ir satraucoši, tad nu sociālā dienesta speciālisti iesaistās, lai preventīvi šos jautājumus izrunātu ar klašu audzinātājiem, jauniešiem un vecākiem.

Sensitīva tēma vienmēr ir arī sociālā sfērā strādājošo atalgojums. Esam pateicīgi pašvaldībai, kas rod iespējas kaut nedaudz palielināt atalgojumu šajā sfērā strādājošajiem, kā tas notika arī šī gada janvārī.

Ejam soli pa solim, lai atalgojums būtu nevis minimālā sliekšņa apmērā, bet vismaz vidējā.

Ja vērtētu mūsu atalgojumu, salīdzinoši ar citām Latvijas pašvaldībām, mēs atrastos viduspunktā.

Tomēr runājot par noslodzi, darba kapacitāti un ieguldījumu – viennozīmīgi, sociālā darbinieka atalgojumam jābūt lielākam kā tas ir šobrīd.

Diana Mejere, Sociālā dienesta vadītāja