Pagaidām esmu bezdarbniece, un šajā brīdi godīgi varu pateikt, ka darbu nemaz tā īsti nemeklēju. Dzīvoju laukos, pie saviem vecākiem, tur darbu daudz un pietiekami. Tā teikt, gaidu labākus laikus, kamēr to varu atļauties, un atsākšu strādāt tad, kad atradīšu labi atalgotu darbu un arī no darba devēja būs attiecīga attieksme. Un darbu atradīšu tepat – Latvijā, Liepājā.

Manuprāt, mūsdienās labu darbu var dabūt tikai ar labu paziņu un draugu kontaktiem jeb ”caur pazīšanos”. Ja kontaktu nav, tad darbu dabūt ir pagrūti. Jā, protams, piemēram, veikalā par pārdevēju par minimālo algu var dabūt, bet tad šajos it kā ekonomiski grūtākos laikos pret tevi attieksme kā pret darbinieku ir diezgan, atļaušos teikt, patraka, jo uz tevi skatās kā uz noziedznieku, kurš vēlētos kaut ko nozagt pie katras iespējas. Bet tas taču tā nav! Cilvēks iet ar domu strādāt, nevis zagt… Tāpēc jau arī darbu ar normālu atalgojumu un attieksmi ir atrast grūti. Tāpēc jau arī ir tik daudz bezdarbnieku – viņi daudz labprātāk sēž mājās un kādu laiku dzīvo no pabalstiem, nevis kaut ko dara. Tas, kāpēc cilvēki daudz labāk ir gatavi paciest bezdarbu, ir tieši darba devēju attieksmes jautājums.

Protams, pastāv vēl viens variants – doties uz ārzemēm. Arī es biju viena no tām, kas pēc darba zaudēšanas devās uz Eiropas rietumiem. Bet jāatzīst, ka tas arī nav nekas viegls un patīkams: jāiztur daudz pārbaudījumu, esi prom no mājām, ierastās vides un visapkārt dzirdama valoda, kurā neesi pieradis runāt. Ja jau ar to visu var samierināties, tad nav ne vainas, tad strādāt var. Līdzīga situācija kā Latvijā, kad kolēģi liek tev ceļā sprunguļus, jaucas tavā darbā, lai tu tur vairs nestrādātu, tevi atlaistu un viņam paliktu silta un droša vietiņa, ir arī ārzemēs. Nav jau ārzemēs tā zelta bedre kā daudziem šķiet.

Katram darbam un situācijai ir sava tāda kā garoziņa, un nekas dzīvē jau nav viegli. Galvenais ir nepadoties un nesēdēt rokas klēpī salikušiem, tad arī viss izdosies!

Elīna Jansone,
bezdarbniece