Pagājušā
vasarā uz Liepāju pārcēlos no Madonas, kur dzīvoju līdz
studijām, bet studiju laikā Rīgā. Pēc tam pa visu pasauli
strādājot uz tirdzniecības kuģiem par stūrmani, nolēmu savu
dzīvi saistīt ar jūras pilsētu Liepāju, kur arī bez problēmām
atradu darbu.

Pirms tam
Liepājā biju bijusi kādas divas vai trīs reizes. Man patika, bet
nekad neaizdomājos, ka varētu šeit dzīvot. Līdz brīdim, kad
nonācu pie apziņas: kaut kur taču galu gala jāizmet enkurs!
Biju pārdomās par Rīgu, par Madonu gan ne! Bet tad sapratu, ka
vēlos ko mierīgāku, plūstošāku un harmoniskāku, lai būtu
jūra. Šķiet, aplami vēlēties jūru, kad tajā nostrādāti
apmēram septiņi gadi, bet – nē. Papildus šajā izvēles laikā
iegadījās satikt savu topošo vīru, kurš, kā izrādījās, ir no
vēju pilsētas. Savā ziņā dzīves sakritības atveda mani uz
šejieni.

Vai ir tas, ko
vēlējos un gaidīju? Esmu iemācījusies no cilvēkiem un dzīves
neko daudz negaidīt, jo tad arī sanāk vislielākā vilšanās.
Pats galvenais man bija atrast sev atbilstošu dzīvesvietu, jo mājām
ir jābūt katra cilvēka templim. Pārējais, kas varētu satricināt
manu mieru, ir nesvarīgs tikmēr, kamēr pati jūtos labi.
Kurzemnieki – vēsi un rezervēti? Hmmm.. Iespējams, bet mēs,
latvieši, paši pa sevi tādi esam. Īpašu atšķirību neesmu
ievērojusi, jo pārlieku izteikta draudzība arī nav manā dabā.
Esmu atvērta, bet man ir vajadzīga arī sava telpa.

Ar Liepāju ir
tā, ka tā ir tik liela, lai nebūtu pārāk drūzmaina, piebāzta
un netīra, bet tajā pašā laikā arī sniedz iespēju aiziet uz
teātri, kino, dažādiem kultūras pasākumiem. Atpūta –
kafejnīcas, bāri un naktsdzīve – pietiekoši piemērota tādas
atpūtas piekritējiem, savukārt aktīvā atpūta tiek piedāvāta
uz visiem 100 procentiem. Nu labi – 90 procentiem, jo ziemā šeit
ar zemajām gaisa temperatūrām un sniegu tā nabadzīgāk
salīdzinājumā ar Vidzemes augstieni, no kurienes nāku, bet nekad
neesmu bijusi ziemas cienītāja. Tāpēc tas mani neuztrauc.
Liepājas Olimpiskā centra baseins, “Fontaine” fitnesa
zāle, “CrossFit” nodarbības, Beberliņu atpūtas vieta
utt. Var nosaukt tik daudz iespēju! Šī pilsēta ir lieliska manam
hobijam un sporta veidam – skriešanai. Treniņiem ļoti piemērota,
jo šeit var skriet gan urbānā vidē, gan mežā, gan pludmalē. Un
vēl, jā, kaitsērfings un peldēšana vasarās – ar izvēli
saldūdenī vai jūrā! Vislabākā vieta, ko Liepājā esmu
atklājusi, ir kāpu zona Dienvidliepājas daļā, gan pastaigām,
gan skriešanai laba, bez drūzmas un cilvēkiem.

Kas veido
Liepājas mājīgo sajūtu? Te ir skaista arhitektūra bez
augstceltnēm. Spīd saule, pūš vējš (jā, ar to gan grūti
aprast)! Ir sava dzīvesvieta, mīlestība, darbs, kas sagādā
prieku. Tas dod to labo sajūtu, un vispār jau tas vien, ka dzīvoju
Latvijā un dzirdu latviešu valodu. Jūlijā var vākt liepziedus un
augustā – baravikas. Var iet dzinējmedībās, makšķerēt un, kā
latvietim pienākas, būt harmonijā ar sevi un dabu.

Protams, kas man pietrūkst arī kaut
kas no
Madonas. Epizodiski atceros dažādas ainas no piedzīvotā.
Ierastais ezers, kur gājām peldēt, ierastās ieliņas, kur veda
ceļš no autobusa līdz skolai. Cilvēki gan izmainījušies –
kļuvuši pieaugušāki vai novecojuši. Tas skumdina. Šajā brīdī
apzinos, ka nekas nav mūžīgs. Tāpēc cilvēkam nevajadzētu
veltīt laiku negācijām, skumjām, čīkstēšanai par pastāvošo
iekārtu un dzīvi. Daudzi var teikt, ka esmu utopiska un neko
nesaprotu, jo man viss, ko esmu vēlējusies, ir. Jā, bet to panācu
pati, un tagad strādāju ne pārāk augsti atmaksātā darbā –
par pasniedzēju. Es nezinu daudzus, kuri būtu gatavi saņemt
septiņas reizes mazāku atalgojumu tikai, lai justos laimīgi.
Manuprāt, naudā neslēpjas laime, lai gan arī bez tās, protams,
iztikt nevaram.