Manuprāt, čipotiem jābūt visiem: tiem, kas iet ārā obligāti, un tiem, kas mitinās istabās, arī nav nekādas garantijas, ka viņš pēkšņi neizkritīs pa balkonu vai logu, neizbēgs no būra, dodoties uz veterināro klīniku.

Jebkuram kaķim jābūt apzīmētam.

Uz ielas nonākušu kaķi var mašīna nobraukt, tas var traumēties, un tad saimnieks nevar atrast.

Kopumā jāsaka, cilvēki ir ieinteresēti savu mīluļu čipošanā, jo tas garantē drošību. Daudzi klienti savus murrātājus čipoja līdz šim noteiktajam datumam.

Lielākoties, veicot sterilizāciju, dzīvnieku lūdz pie reizes arī sačipot un piereģistrēt Lauksaimniecības datu centra (LDC) datu bāzē.

Neizbēgami ir arī tādi, kurus tas atstāj vienaldzīgus.

LDC datu bāzē obligāti šie čipi jāreģistrē, un to dara vetārsti, pirmkārt, tāpēc, ka iedzīvotājs vienkārši netiek iekšā šajā sistēmā, otrkārt, cilvēkiem nevar uzticēties. Bieži vien viņi to neizdara, čips ir, bet reģistrēts tā arī nav. Joprojām ir tādi suņi.

Nupat man bija tieši šāds gadījums – pazuda Bengālijas kaķis, čips ir, reģistrācijas nav. Labi, ka pēc trīs nedēļām tomēr atradās pilnīgi citā pilsētas pusē.

Labi, ka atradēji bija godprātīgi, kaķi nofotografēja un meklēja īpašniekus, nevis paturēja sev. Atveru feisbuku un skatos – mans pacients atradies un jau sēž būrī patversmē. Tagad kaķis ir reģistrēts.

Tāpat mēdz būt nozagšanas gadījumi.

Ja kaķis ir nozagts un viņam ir nereģistrēts čips, nozadzējs dzīvnieku var reģistrēt uz sava vārda un jūs vairs dzīvnieku neatgūsiet, jo nekādi nevarēsiet pierādīt, ka tas ir jūsu, ne ar bildēm, ne ko citu.

Pirms laika Grobiņā tika nozagts kaķis. Labi, ka videokameras bija fiksējušas to, ka zaglis kaķi saķer, iebāž somā un ved prom.

Tikai ar policijas ierašanos un lūgumu nolasīt mikročipu atklājās, ka saimnieks ir pavisam cits cilvēks. Tad zaglis bija spiests atdot kaķi.

Kā kontrolēt?

Uz mājām pārbaudīt, vai kaķis ir čipots vai nav, neviens neies, tas ir skaidrs.

Es uzskatu, ka turpmāk pirms vizītes katram kaķim, tāpat kā suņiem ir jānolasa čips, jāpārbauda, vai viņu tiešām ir atvedis īpašnieks.

Likums nosaka, ka tavu kaķi pie daktera nevar atvest kaimiņš, tam vajadzīga pilnvara. Nemaz nerunājot par eitanāziju vai citām nozīmīgām manipulācijām.

Rīgā bija reize, kad čips izglāba kaķa dzīvību. Kaimiņienei nepatika, ka kaķis sēž pie kāpņu telpas, tāpēc viņa ielika to somā un aizveda uz klīniku ar lūgumu iemidzināt. Vetārsts, nolasot čipu, secinājis, ka viņa nav dzīvnieka īpašniece.

Katram pašam ir jāpadomā un jāpaanalizē šīs situācijas.

Turklāt pats process nav sarežģīts – tā ir kā vakcinācija, mazs dūriens ar speciālu šprici.

Čipi ir dažādi, katra klīnika izvēlas pēc saviem ieskatiem, man šķiet, ka jāņem mazākie, lai būtu pēc iespējas nesāpīgāk. To ievada kreisajā plecā vai kreisajā kakla pusē, vietiņu atzīmē pasē.

Endija Venškevica, “Endijas veterinārā klīnika”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.