Ikdienā pārvietojos ar velosipēdu, jo, pirmkārt, tas ir ērti, otrkārt, tas uzlabo veselību, treškārt, visur varu nokļūt sev vēlamā laikā, nav ne uz vienu jāgaida, kā arī tas ļauj ietaupīt. Ja brauc ar automašīnu, tad jādomā, kur to novietot, vai var piebraukt utt. Ar velosipēdu tādā ziņā ir daudz vienkāršāk.

Ar velosipēdu braucu gan uz darbu, gan arī no darba – mājās. Ceļā pavadu aptuveni 15 līdz 20 minūtes. Ar sabiedrisko transportu laiks būtu apmēram tāds pats. 

Neviens uz darbu man neliek braukt sprintā, braucu normālā tempā un arī atbilstoši apģērbusies, tādēļ īpaši nesakarstu. Darbā man ir arī maiņas drēbes. Nē, šo visu neuztveru kā apgrūtinājumu, esmu to pieņēmusi kā normu.

Ar velosipēdu aktīvi sāku braukt pirms trim gadiem. Ļoti gribēju riteni, un man to uzdāvināja. Tieši gribēja tādēļ, lai ar to varētu braukt uz darbu. Bet nu jau tas vairs nav tikai transportlīdzeklis ar ko tikt uz darbu. Riteņbraukšana ir kļuvusi par manu brīvā laika pavadīšanas veidu. Kopā ar draugiem piedalos dažādos riteņotājiem domātajos pasākumos, arī šosestdien startēsim “Dienā bez auto”. Man patīk pasākums, tajā valda kopības sajūta. Piedalās daudz un dažādu cilvēku. Velobrauciens nav uz ātrumu, visi brauc mierīgā tempā, atmosfēra ir pozitīva.

Ļoti patīk biedrības “Velo-Redele” organizētais izaicinājums “Liepājas velo vasara”, kurš šogad bija īpaši interesants, jo tajā bija jāapmeklē vairākas vietas par ko tika piešķirti punkti. Kopā ar Liepājas velodraugiem esam izbraukuši visu Liepāju un Liepājas rajonu.

Domāju, ka velokustību Liepājā attīsta gan tas, ka ir piemērota infrastruktūra, gan arī tiek padomāts par dažāda veida izklaidējošiem pasākumiem, kā jau pieminētā “Diena bez auto”. Velobraucēju ielās jo dienas, jo kļūst vairāk. Un par to man ir liels prieks. Šķiet, ka cilvēki ir sākuši domāt par savu veselību, ka ir saprasts – pārvietošanās ar velosipēdu nāk tikai par labu.

Kas vēl nepieciešams velosipēdistam? Protams, infrastruktūru var uzlabot vēl un vēl, un pilsēta jau to dara. Tāpat ir pieejami dažādi pasākumi. Nepieciešamas būtu vairāk velonovietnes pie veikaliem, mācību iestādēm, medicīnas iestādēm. Domāju, ka nekas tāds ārkārtējs, ko vajadzētu darīt, lai velosipēdistu būtu vairāk, nav nepieciešams. Ar autovadītājiem sadzīvoju labi. Es respektēju viņus, viņi – mani. Lielāki iebildumi drīzāk ir no gājējiem. Īpaši vietās, kur mūsu ceļš ir kopējs, piemēram, uz Tramvajtilta. Šķiet, ka tur gājēji mūs negrib redzēt. Ne visi velosipēdisti brauc pa ielas braucamo daļu, un tas ir tikai saprotams, ja brauc, piemēram, kopā ar maziem bērniem. Bet nu vajadzētu jau mums visiem tomēr kaut kā sadzīvot. 

Eva Irbe-Šulca, velobraucēja