Liepājas stāsts

Liepājas pilsētas pašvaldība ir izsludinājusi atklātu konkursu projekta ”Degradēto teritoriju revitalizācija uzņēmējdarbības vajadzībām posmā no Jaunā tilta līdz Graudu ielai, Liepājā” īstenošanai.

Iecere idejiski atbalstāma, jo tās realizācija padarīs Liepāju patīkamāku tās iedzīvotājiem un pievilcīgāku tās viesiem.

Lai gan projekts kopumā ir visnotaļ apjomīgs, tas sastāv no vairākiem, relatīvi atšķirīgiem darbu blokiem (tostarp, hidrotehniskās būves, ceļu seguma izbūve, videonovērošanas sistēmu izbūve, labiekārtošana).

Varētu domāt, ka šāds konkurss, kas turklāt izsludināts krīzes laikā, kļūs gluži vai par magnētu būvniekiem, kuri tāmes veidos ar minimālu peļņu, efektivizēs procesus cik vien tas iespējams, lai tikai izkonkurētu pārējos un iesniegtu piedāvājumu ar viszemāko cenu, jo tieši cena ir tas, ko Liepājas pilsētas pašvaldība šai konkursā vērtēs.

Tāpat varētu domāt, ka sabiedrības interesēs, it sevišķi krīzes laikā, būtu realizēt lielus būvniecības projektus, maksimāli efektīvi izmantojot finanšu līdzekļus.

Ja vien pasūtītājs – Liepājas pilsētas pašvaldība – to patiesi būtu vēlējusies…

Taču detalizēti izpētot konkursa nolikumā iekļautās prasības būvdarbu veicējam un būvdarbu vadītājam, rodas pārliecība, ka finanšu līdzekļu saimnieciska un efektīva izmantošana ir bijusi tālu no nolikuma radītāju prioritātēm.

Minēsim tikai divus, taču ļoti hrestomātiskus piemērus no minētā konkursa nolikuma prasībām pretendentiem:

• pieredze gan būvdarbu veicējam, gan būvspeciālistam iepriekšējo 5 (piecu) gadu laikā vismaz 1 (vienas) ielas izbūves vai pārbūves darbu veikšanā (vadīšanā), kur objekta līguma summa ir vismaz 5 miljoni eiro bez PVN;
• pieredze gan būvdarbu veicējam, gan būvspeciālistam iepriekšējo 5 (piecu) gadu laikā vismaz 1 (vienas) ielas izbūves vai pārbūves darbu veikšanā (vadīšanā), kur izbūvēts dabīgā akmens bruģa segums vismaz 1500 m².

CTB ir aplēsusi, ka darbu izmaksas lēšamas vien +/- 3,5 miljonu eiro apmērā.

Tad kāds ir patiesais iemesls Liepājas pilsētas pašvaldībai atkāpties no parastās prakses prasīt iepirkumos pretendenta pieredzi būvdarbos par summu aptuveni 50% – 70% apmērā no paredzamajām būvniecības izmaksām, bet šai gadījumā prasīt pieredzi būvdarbos par summu 5 miljoni eiro, kas ir ap 140% no paredzamās līgumcenas?

Minētais ir rezultējies ar to, ka nolikumā iekļautās prasības ir saimnieciski neadekvātas.

Turklāt tās ir nevis vienkārši augstas, bet gan tādas, kuras izpildīt nespēj gandrīz neviens būvniecības uzņēmums Latvijā, nedz atsevišķi nedz arī pat apvienojoties piegādātāju apvienībās.

Pat ja kontroltāmes summa ir aplēsta 5 miljonu eiro apmērā, vēl nav par vēlu Liepājas pilsētas pašvaldībai tomēr ieklausīties saprāta balsī un attiecīgi rīkoties, proti, pārskatīt konkursa nolikumā iekļautās prasības.

Vienīgais pamatojums augstām prasībām ir pasūtītāja risku samazināšana. Bet kādus tieši riskus (faktiskus, nevis teorētiskus!) Liepājas pilsētas pašvaldība novērsīs, ja būvniekam, piemēram, būs pieredze būvdarbu veikšanā objektos par summu, piemēram, 3 miljoni, nevis 5 miljoni kā tas prasīts patlaban nolikumā?

Kādus reālus riskus pasūtītājs novērsīs, ja nolikumā tiks prasīta dabīgā bruģa izbūves pieredze nevis ielas pārbūves vai izbūves objektā, bet, piemēram, bruģa ikdienas uzturēšanas līguma ietvaros, vai nevis 1500 kvadrātmetru platībā, bet, piemēram, 300 kvadrātmetru platībā, paturot prātā, ka tehnoloģija dabīgā bruģa ieklāšanai 10, 100 vai 1000 kvadrātmetru platībā vispār neatšķiras, kā arī tā neatšķiras atkarībā no līguma veida, kura ietvaros bruģis ir ieklāts?

Kādēļ pieredze tiek prasīta, tieši ielu būvniecība, bet netiek akceptēta pieredze autoceļu būvniecībā, lai gan darbu veikšanas tehnoloģija neatšķiras? Šādus jautājumus varētu uzdot vēl daudz.

Rezultātā šim konkursam, saskaņā ar mūsu izpētes datiem,

kā ģenerāluzņēmēji nevar kvalificēties neviens no Kurzemes reģiona būvniekiem,

kaut gan tiem kā ģenerāluzņēmējiem ir pieredze gan valsts galveno autoceļu pārbūvē līgumos par summu virs 3 miljoniem eiro, gan pieredze ielu un infrastruktūras objektu būvniecībā pilsētās, līgumos par summu virs 3 miljoniem eiro.

Tāpat, apzinot arī potenciālos sadarbības partnerus no kaimiņvalstīm kaimiņvalstīs ir secināms, ka arī tajās nav uzņēmumu ar šādu pieredzi, jo gluži vienkārši šāda apjoma objektu pilsētās vienkārši nav!

Paturot prātā esošo praksi būvniecībā saistībā, ka konkursos uzvar ”lielie” būvnieki, kuri vairumā gadījumu nodrošina vien būvniecības procesa administrēšanu (respektīvi, būvdarbu vadītāju), bet darbus reāli veic vietējie apakšuzņēmēji, ir skaidri jāsaprot (tai skaitā, Liepājas pilsētas pašvaldībai) ka rīdzinieki vai lietuvieši paši nebūvēs šo objektu Liepājā.

Ir skaidri jāsaprot, ka asfaltbetons šim objektam tiks ražots Liepājā, Medzē, Ventspilī vai Saldū, bet ne Rīgā vai Kauņā, jo asfaltbetona transportēšana tālāk par 120 km no ražošanas vietas ir ne vien tehniski apgrūtinoša (jo asfalts atdziest), bet ari ekonomiski nepamatota lielo transporta izmaksu dēļ.

Ir skaidri jāsaprot, ka bruģi šajā objektā ieklās liepājnieki, jo komandējuma, naktsmītņu un transporta izmaksas padara par ekonomiski nepamatotu bruģētāju piesaisti no Daugavpils vai Smiltenes.

Tad kāpēc ir nepieciešams mākslīgi sadārdzināt projektu, padarot par iespējamu dalību konkursā tikai atsevišķiem lielajiem būvniekiem,

kuri saviem spēkiem darbu neveiks tā vietā, lai izvēlētos konkursa formātu tā, lai tajā var piedalīties iespējami daudz pretendenti, kuri paši ar saviem resursiem (tehniku, darbaspēku) šos darbus reāli arī veiks?

Uz argumentētu lūgumu pārskatīt konkursa nolikuma prasības, Liepājas pilsētas pašvaldība sniedza vien birokrātiskas atrakstīšanās paraugstundu, slēpjoties aiz formālām frāzēm par pasūtītāja tiesībām brīvi formulēt prasības pretendentiem, bet spītīgi nevēloties saskatīt lietas būtību.

Bet viss taču ir likumīgi! Vai tiešām?

Šī (un diemžēl arī citu) konkursu prasības neviļus liek uzdot jautājumu par to, kāpēc un kādu apsvērumu un interešu vadīti nolikuma autori ir iekļāvuši tieši šādas prasības.

Vai ir ticis pienācīgi izpētīts tirgus, lai konstatētu, ka reāla konkurence būvnieku starpā vispār ir iespējama?

Kā pasūtītājs ir izvērtējis būvdarbu veikšanas pieredzes atšķirības, ietverot apgrūtinošus nosacījumus kā noteikts apjoms un/vai noteikts līguma veids? Kā pasūtītājs ir nodrošinājies pret risku, ka pretendenti, apzinoties to, ka ir vien daži, neatrod dažādus kreatīvus un savstarpēji izdevīgus sadarbības formātus, utt.?

Iepirkumu uzraudzības birojs (un, iespējams, arī tiesa) konkrētajā gadījumā vēl tikai dos savu vērtējumu konkursa nolikuma prasībām.

Taču šī situācija asi izceļ gan Liepājas, gan arī pārējās Latvijas problēmu, proti,

iztrūkst reālas un efektīvas kontroles par prasībām, ko pasūtītāji iekļauj iepirkumu nolikumos, proti, vai tām vispār ir jelkāds saprātīgs, loģisks un saimniecisks pamats.

Citiem vārdiem, patlaban kontrole pār publisko iepirkumu aprobežojas vien ar pārbaudi par iepirkuma procedūras atbilstības formālām prasībām.

Bet neviens īsti nepārbauda vai tas, kas konkursa nolikumā tiek prasīts no pretendenta, patiešām ir arī objektīvi nepieciešams.

Lai gan normatīvie akti jau šobrīd neapšaubāmi uzliek par pienākumu pasūtītājam rīkoties ne tikai formāli atbilstoši likuma prasībām attiecībā uz konkursa norises procesu, bet arī rīkoties saimnieciski jeb atbilstoši t.s. ”krietna un rūpīga saimnieka” principam”, realitāte ir cita, jo gan nacionālā līmeņa tiesas, gan Iepirkumu uzraudzības birojs izveidojuši tiesisku telpu faktiski neierobežotai pasūtītāja rīcības brīvībai prasību formulēšanā – gandrīz katrā Iepirkumu uzraudzības biroja lēmumā attiecībā uz konkursa nolikumu prasībām tiek izmatotas vienas un tās pašas atsauces uz tiesu praksi, kas apraksta pasūtītāja izņēmuma tiesības noteikt prasības, aizliegumu piegādātājiem ieteikt pasūtītājiem pamatotas prasības, neskatoties uz to, vai pasūtītājs vispār ir pietiekami kompetents (tam ir pieejami attiecīgās jomas speciālisti), lai izvērtētu kādas tieši spējas ir nepieciešamas konkrētā līguma izpildei, kā arī pieļauj iespējami vienkāršākās pieejas izmantošanu, pastāvot vairākiem objektīviem un neapstrīdamiem pretargumentiem.

Tā rada vairākus būtiskus riskus, kur kā būtiskākie būtu minami korupcijas risks un konkurences kropļošanas risks. Taču jebkurā gadījumā no tā zaudējam mēs visi – nodokļu maksātāji.

Gan pasūtītājam, gan Iepirkumu uzraudzības birojam un tiesām beidzot ir skaidri jāsaprot, ka iepirkuma dokumentācijas formāla atbilstība Publisko iepirkumu likumam prasībām ne tuvu nenodrošina un negarantē konkrētā konkursa atbilstību publiskā iepirkuma virsmērķim – nopirkt preci vai pakalpojumu saimnieciski izdevīgi un pašvaldības resursus izlietot efektīvi.

To var garantēt tikai un vienīgi adekvātas, saimnieciski pamatotas nolikuma prasības un objektīva to vērtēšana, nevis formāla prasību salīdzināšana ar izpildāmo līgumu un automātiska to samērīguma atzīšana, nevērtējot to, kādām mērķim noteiktas prasības vispār ir izvirzītas, bet objektīva mērķa gadījumā – vai mērķi nevar sasniegt kādā citā, mazāk ierobežojošā veidā.

Ko darīt?

Mēs esam par attīstību, mēs esam par ambicioziem un sarežģītiem projektiem, kuri ir izaicinājums pasūtītājam, projektētājam un būvniekam, bet kuri palīdz augt pilsētai un augt mums kā profesionāļiem.

Taču mēs esam par šo projektu saimniecisku un efektīvu realizāciju godīgas konkurences apstākļos, taupot budžeta līdzekļus.

Liepājas gadījumā pilsētas tēvi, šķiet, ir piemirsuši, ka saimnieciski rīkoties ar budžeta (un arī dažādu ES fondu) līdzekļiem ir ne tikai politisks, bet arī juridisks pilsētas vadības pienākums.

To, cita starpā, nosaka arī Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 3.pants, paredzot, ka publiska persona (tātad arī pašvaldība), rīkojas ar finanšu līdzekļiem un mantu lietderīgi, tas ir: 1) rīcībai jābūt tādai, lai mērķi sasniegtu ar mazāko finanšu līdzekļu un mantas izlietojumu, kā arī paredzot, ka manta iegūstama īpašumā vai lietošanā par izdevīgāko cenu.

Tuvojas pašvaldības vēlēšanas. Ir saprotama vietējo politiķu vēlme caur lielu projektu realizāciju audzēt savu politisko un cita veida kapitālu.

Tomēr ir būtiski atgādināt, ka jebkurš politiķis ir vien tautas pārstāvis, tātad reprezentē sabiedrību un tam būtu jārīkojas sabiedrības interesēs.

Rīcība ar lieliem finanšu līdzekļiem ir liela atbildība. Daudzu gadu praksē būvniecībā daudzreiz ir nācies konstatēt, ka pasūtītāji (galvenokārt – pašvaldības), ar bieži vien šo atbildības nastu īsti netiek galā, jo klibo gan saimnieciskās domāšanas iemaņas, gan bieži vien pietrūkst arī politiskās gribas, kura kapitulē citu interešu priekšā.

Ja pilsoniskā sabiedrība politiķu darbus un nedarbus var vērtēt vien vēlēšanās reizi četros gados rokās, tad valsts pārvaldei ir visi instrumenti, lai spertu konkrētus situācijas uzlabošanai soļus jau tūlīt. Ievērojot minēto, mēs aicinām:

1. atbilstoši kompetencei izvērtēt Liepājas pilsētas pašvaldības rīcību, veidojot nolikuma prasības atklātam konkursam ”Degradēto teritoriju revitalizācija uzņēmējdarbības vajadzībām posmā no Jaunā tilta līdz Graudu ielai, Liepājā 1., 2. un 3.būvniecības kārta”, ID Nr. LPP 2020/143.
2. aizsākt diskusiju par efektīva pasūtītāju prasību saimnieciskā pamatojuma kontroles mehānisma un šāda mehānisma nostiprināšanu normatīvajos aktos.

No savas puses esam gatavi (un ticam, ka mums pievienosies arī vairums pārējo Latvijas būvnieku) iesaistīties diskusijā, meklēt un atrast visiem pieņemamu risinājumu.

Gatis Zvirbulis, SIA ”CTB” valdes priekšsēdētājs