Šogad ceļu satiksmes negadījumos miruši septiņi bērni, no tiem seši bijuši vecumā līdz 14 gadiem, vēsta Latvijas televīzija. Līdz jūlija sākumam avārijās dzīvību zaudējuši vairāk bērnu nekā pērn kopumā.

Bērniem primāri dzīves skolu dod ģimene. Mēs mēģinām, sadarbojoties ar mācību iestādēm, skaidrot skolēniem, ko drīkst un ko nedrīkst darīt ceļu satiksmē. Mana pārliecība ir tāda, ka nepieciešams skolās ieviest konkrētu mācību stundu, kura ietvertu gan ceļu satiksmes noteikumu apguvi, gan drošību uz ūdens utt. Tas būtu solis, kā bērnus vēl vairāk pasargāt. 

Tāpat vecākiem nevajag būt pārsteidzīgiem ar dažādu transportlīdzekļu iegādi savām atvasēm, pirms viņi nav apguvuši nepieciešamās zināšanas – ceļu satiksmes noteikumus un spēju rīkoties, piemēram, ar to pašu velosipēdu vai elektroskūteri.

Katrs gadījums, kurā ir cietušie vai bojā gājušie, jāvērtē individuāli. Vairumā gadījumu iemesli ir zināšanu trūkums un pārgalvība. No vienas puses, ir viegli pateikt, ka bērns rīkojies pārgalvīgi un nelaime notikusi tāpēc, taču ir arī otra puse – vai vecāki bērnam ir nodevuši zināšanas, lai viņš tā nerīkotos? 

Ilgu laiku strādājot Ceļu policijā, esmu domājis par to, kāpēc cilvēki iet bojā. Bieži vien tās ir apstākļu sakritības, ko varētu nosaukt par likteni. Ja vien tā nav bijusi apzināta rīcība darīt sev galu. Par pēdējiem traģiskajiem negadījumiem vairāk sliecos domāt, ka tā ir bijusi nelaimīga apstākļu sakritība. Policijā analizē šos negadījumus un savu darbu. Viennozīmīgi mūsu uzdevums ir noņemt no ceļa dzērājšoferus, un to mēs darām, taču ir grūti cīnīties ar situācijām, kad autovadītājs novēršas no ceļa un izraisa avāriju. Ietekmēt to nav mūsu spēkos.   

Ja atskatāmies uz tālāku pagātni, tad tagad sodi par autovadīšanu reibumā ir nesalīdzināmi bargāki un līdz ar to arī dzērājšoferu mazāk, taču jāturpina meklēt risinājumu, kā panākt, lai šie bezatbildīgie autovadītāji gūst mācību visam mūžam un reibumā pie stūres vairs nesēžas.

Ja tēvs lieto alkoholu un brauc dzērumā, bērns to visu redz. Bērns saviem vecākiem uzticas un nepateiks tēvam: “Nedari tā!” Viņš dzīvo ģimenē, kur šāda rīcība tiek uzskatīta par pieņemamu. 

Negadījumus analizē ne tikai Valsts policija, bet arī citi dienesti – Ceļu satiksmes drošības direkcija, “Latvijas Valsts ceļi”. Par drošību uz ceļiem tiek domāts nepārtraukti, ir dažādi ierosinājumi, taču pretī stāv finansiālā puse, piemēram, būtu ļoti labi panākt, ka maģistrālie ceļi būtu nodalīti ar barjerām pa vidu, transportlīdzekļu kustība notiktu vienā virzienā. Padomju laikā izbūvēja ceļus, un mēs pa tiem braucam joprojām, tos ir grūti pielāgot tādiem apstākļiem, kādi ir šodien. Agrākos laikos ne katram bija auto, arī spēkratu jaudas tolaik bija nesalīdzināmi mazākas. Mūsdienās satiksme ir daudz intensīvāka.

Infrastruktūra ir jāpielāgo šodienai, un jāatceras, ka svarīgākais ir cilvēks, viņa drošība. Ja ir kādi bīstami ceļu posmi, tad tie jāsakārto.

Gints Ešenvalds, Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieks