Mūsu skolā ir maz to skolotāju, kas ir LIZDA biedri. Godīgi atzīstu, ka sarunas par šo jautājumu ar kolēģiem neesmu sācis. Ja būs jau konkrētāka informācija par streiku, tad spriedīsim, kā pozicionēties. Visticamāk, apspriedes fokusā būs divi punkti.

Pirmkārt, darba samaksas prasība – kā tā būs noformulēta, cik tiešām izpildes gadījumā mērķtiecīga būs virzība uz to, lai nodrošinātu godīgu darba samaksu atkarībā no paveiktā, kas arī veicinātu jaunu kolēģu piesaistīšanu. Jo, manuprāt, tas ir šī brīža lielākais izaicinājums.

Nupat jau jauno profesionāļu skaits, kas vēlas strādāt par skolotājiem, ir nepietiekams, lai aizpildītu vakances un nodrošinātu sekmīga mācību darba norisi gan pārskatāmā, gan tālākā perspektīvā.

Otrkārt, politiskā situācija. Mums kā valstij faktiski jau šobrīd ir vērā ņemami tēriņi saistībā ar militāriem izdevumiem. Vai streiks ir īstajā brīdī? Diemžēl neredzu, ka prasības būtu ļoti konkrētas un mērķtiecīgi noformulētas. Iespējams, tādēļ sarunas ar ministriju nonāca strupceļā.

Man šķiet, ka drīzāk ir jāskatās, kādā veidā darba samaksa mainītos atkarībā no konkrētā veikuma un pienesuma sabiedrībai, no veiktspējas un tiešām profesionālās kapacitātes.

Vai tiešām kara laikā? Tāda bija mana pirmā doma, uzzinot par streika izziņošanu. Otra – tas tiek darīts ar pārāk vispārīgiem saukļiem. Ir sajūta, ka iesaistīto pušu sarunas nav vestas caur to prizmu, kas būtu tendēta uz būtisko. Manuprāt, tiek runāts dažādās valodās. Un, ja ir viena pozīcija un ir otra, un ir abas tik atšķirīgas, tad tas īsti ne pie kā nenoved. Tā ir noticis šoreiz.

Man nav iekšējas drošības, ka notiekošais tiešām vērsts uz patieso un īsto gala rezultātu, kas ir izglītības kvalitāte. Jo aktuālā tēma ir par izglītības kvalitāti, kas mums visiem ir izvirzīta priekšplānā.

Ja skatāmies kategorijās “balts” un “melns”, tad, jā, LIZDA rīcības fokusā ir aktivitātes pedagogu labā. Taču šeit vajadzētu aplūkot procesus kopveselumā, jo pedagogs strādā izglītības sistēmā. Un, ja sistēmai neiet labi, tad izcīnīt pedagogam labus apstākļus ir tikpat kā neiespējami.

Sistēmai neiet labi, jo daudzi sagaida vairāk un labāk. Šeit var runāt arī par kadru mainību vai jaunu cilvēku pieplūdumu, jo paaudžu nomaiņai ir jābūt. Tas, kā katru mācību gadu tiekam pie jauniem kolēģiem, nav standarta veids, ieliekot sludinājumu vai universitātes absolventiem atsūtot savus CV, vai prakses laikā vienojoties, ka viņi savu darbu turpinās.

Patlaban manā dienaskārtībā nav tauvojošais streiks, bet gan skolēnu izglītības kvalitāte, vienošanās ar jaunajiem kolēģiem, kuriem ir tieši tāds pats uzskats – visu labāko mūsu bērniem. Jā, varbūt skan mazliet pēc patosa, bet saistībā ar izglītību tas tiešām ir nopietni, jo izglītība ir tas, ko varam iedot visai dzīvei.

Gints Ročāns, Liepājas 15. vidusskolas direktors