Par kardinālu pavērsienu Liepājas būvniecībā uzskata 19. gadsimta pēdējās desmitgades – līdz ar Liepājas – Romnu dzelzceļa izbūves nobeigumu. Jaunu, provinciāli snaudošai Liepājai neraksturīgu rūpnīcu, labības elevatoru, metāla, ķīmisko, koka vai ādu apstrādes darbnīcu korpusu jaunbūves iezīmēja kapitālistiskās pilsētas posmu.

Viens no šī būvdrudža galvenajiem “režisoriem” bija 1871. gadā pilsētas galvenā arhitekta amatā apstiprinātais Maksis Berčijs seniors.

900 rubļi gadā kā Liepājas un Aizputes arhitektam plus daudzie privātie pasūtījumi Berčijam nodrošināja pārtikuša pilsoņa un Liepājas valdošās elites personas statusu. Kopš 1889. gada Berčiju ģimene apdzīvoja viņiem piederošu māju – Peldu ielu 15, kur atradās arī arhitekta birojs un telpas rasētājiem. Labklājībai pieaugot, M. Berčijs ar savu kapitālu piedalījās Liepājas alus fabrikas – komandītsabierības “Ramzejs un &” un V. Dreijersdorfa ķieģeļu cepļu Rolavā un Iļģos finansēšanā. 1900. gadā M. Berčijs seniors nopirka apbūves gabalu Peldu ielā 44 un Toma ielā 37 –  nepilnus 600 m2. Kas tad tur bija? Divi necili koka nameļi, kuros kopš Kurzemes hercogistes laika mita amatnieku un strādnieku pēcteči. Taču kas par perspektīvu – strauji augoši trīsstāvu nami Peldu ielā līdz pat parkam un ielu stūris, kas perspektīvā sola izredzes blīvi apbūvēt pusi kvartāla! 1902. gada 14. oktobrī pilsētas būvkomisijas piecu tās locekļu paraksti apstiprināja būvplānu Berčija projektētajam triju stāvu īres namam. Tajā paredzēti pieci dzīvokļi, divu veikalu telpas, kā arī vārtsarga un sētnieka dzīvokļi. Namam paredzētas divas kāpnes – parādes ar ieeju no vārtu arkas un malkas trepes. Kāpņu telpā virsgaisma ar stikla kārniņiem jumtā, tā, ka pat apmākušās dienās nevajadzēs iedegt gāzes lākturi. Dzīvokļu virtuves, antkambari, vannas istabas un kalpoņu gals plānots pret ziemeļiem, bet četras dīvojamās telpas, bērnu istaba, kabinets un viesistaba ar logiem pret sauli. Pagalmā veļas māja ar malkas šķūnīšiem – viss sarkanajā ķieģeļa apdarē ar romantisku skursteņu galvām.

Būvdarbu uzraudzību uzņemas Berčija otrais dēls Maksis juniors un jau pēc gada mūrniekus nomaina apmetēji un namdari. “Kvarķiranti” pārsvarā rēderi, osts vairumtirgotāji, pa kādam prokuroram vai žandarmērijas virsniekam. 1913. gadā pēc M. Barčija seniora nāves māju nopirka ārsts O. Brēms, kas 1939. gadā, izbraucot uz Vāciju, to pārdeva Latvijas Kredītbankai. Brēmu laikā izbūvēti nepabeigtie jumta stāva dzīvokļi, modernizēta ūdens un kanalizācijas sistēma.

M. Berčija seniora īpašuma projekts piepildīta kā arhitekta sapnis, kas romantizēts ar neogotisku siluetu gan fasādes un jumta izbūvju apdarē, gan materiālu izvēlē. Darbs šoreiz nav bijis kā allaž pasūtītāju ierobežots. Romantizēta pat nama vārtu telpa ar betonētajām velvēm un gaumīgajiem vārtiem vai sarkanā ķieģeļa sienās iestrādājot plēsta laukakmeņa joslas. Taču šur tur estētiskās vērtības guvušas virsroku pār praktiskajām. Šaurie iekšējie koridori, dūmvadu neproporcionālais izvietojums pret balto podiņu krāsnīm vai pārsegumu trūcīgā izolācija ir noslēpta no ielas skatītāja acīm.

Laiks un cilvēki ienesuši pārmaiņas arī šajā namā. Oriģinālais holandiešu kārniņu jumts saglabājies tikai erkera smailē, veikala telpas apvienotas, demontējot pat kapitālās sienas, tikai daļēji saglabātas dzīvokļu logu vitrāžās vai galdniecības detaļas. Taču uzdrošinos apgalvot, ka Peldu iela 44 arī šodien ir skaistākā Berčija laika māja Liepājā un piemineklis Liepājas arhitektūras patriarham Maksim Berčijam vecākajam.

Gunārs Silakaktiņš,
Peldu ielas 44 iedzīvotājs

Autora foto