Domāju, ka ikviens cilvēks, kurš kaut mazliet piedomā pie sava ikdienas uztura, labāk izvēlas bioloģiski tīru pārtiku. Protams, cik nu vien tas mūsdienās ir iespējams. Tai skaitā arī es. Ko spēju laika un spēka ziņā, cenšos izaudzēt mūsu piemājas dārziņā un siltumnīcā.

Ja kas ir jāiegādājas, tad priekšroku dodu produktiem no zināmiem zemniekiem. Protams, ne jau visiem ir zemes pleķītis un tādas iespējas. Ne jau visi dzimuši lopkopji vai zemnieki.  Un galu galā – katram savs darbiņš darāms un druva arama.

Taču, ja šim aspektam pievērš pastiprinātu uzmanību, tad ātri vien nākas saskarties ar kliedzošām pretrunām. Kādu laiku iepriekš visā valstī pazīstama dietoloģe pilnām mutēm  ņēmās slavēt mūsu paša “Iecavnieka” ražoto rapšu eļļu. Sakot, ka tā nu ir latviešu olīveļļa utt. Jāatzīst, kādu laiku citiem eļļas plauktiem gāju garām, savā iepirkumu grozā liekot tikai šo produktu. Paiet vēl laiciņš, un publisko telpu pāršalc vaimanas par šo “nu ļoti kaitīgo eļļu”. “Padomājiet paši, ar kādām ķimikālijām tiek apstrādāti rapšu lauki, jo uz tiem, lūk, kaitēkļi metoties bariem vien”, daudzina speciālisti. Nu savukārt mute vaļā man. “Iecavnieka” rapšu eļļu vairs nepērku. Neies taču no brīva prāta indēties nost.

Paiet atkal brītiņš, un pie kauna staba tiek sisti vairāki no tā saucamajiem bioloģiskajiem zemniekiem. Jo – tumsas un nakts aizsegā  šie, lūk, savus tīrumus miglojot un apstrādājot ar dažādiem pesticīdiem. Atkal kļūstam piesardzīgi. Ja nu klaji meli, bet ja nu ne? Un ko naudas dēļ dažs labs arī neizdarīs.

Visiem it kā skaidri zināms fakts – dārzeņus un augļus no Spānijas labāk nepirkt! Nē, nu beigts uz vietas jau nebūsi, bet nekas labs tas, protams, arī nav. Mīļie, novecojis fakts – izrādās tie pat esot veselīgi!

Tāpat domāju, ka vistiņas, kuras brīvi skraida pa zemnieka pagalmu un kurām katrai ir savs vārds, un to olas garšas, aromāta un kvalitātes ziņā nevar pielīdzināt inkubatoros un ar hormoniem izperētajos produktos. Izrādās, nekā – tik dikti saskrienoties, lauku vistiņas esot pilnas ar stresu, kuru mēs arī apēdot . Kaut ko tik neticamu dzirdot, atlika vien rokas noplātīt, un gluži neviļus atcerējos tādus vārdus, kā lobēšana un attiecīgo ražotāju interešu pārstāvēšana.

To visu rezumējot, gribas izsaukties – bet ko tad lai ēd?!

Es tomēr labāk izvēlēšos produktus no sev zināma dārziņa vai zemnieka. Lai vismaz kaut cik pasargātu savu un ģimenes veselību, cik nu tas ir iespējams.