Viedokli
gribētos sākt ar mūsu eksprezidentes Vairas Vīķes – Freibergas citātu no
žurnāla “Sestdiena”: “Es gribētu redzēt, lai visi mūsu rādītāji
būtu labāki nekā igauņiem. Sasodīts, kāpēc mums vienmēr ir sliktāk nekā igauņiem!”
sašutusi ir mūsu cienījamā lēdija. Nebūt negrasos apgalvot, ka zinu atbildes uz
visiem jautājumiem, taču šoreiz mūsu ģimenes kontekstā un tieši saistībā ar
latviešu un igauņu padarīšanām  man tiešām ir ko teikt.

Bet
nu visu pēc kārtas.  Jau otro gadu mūsu
meita studē Lēvenes Universitātē Beļģijā. Un kā jau kārtīgs students ar lepnu
iztikšanu dižoties nu nekādi nevar. Skaidrs, ka gādīgie vecāki steidz atbalstīt,
cik un kā vien spēj, ieskaitot pārtikas paciņas ar mājas zaptītēm un citiem lauku labumiem. Ar patikšanu atklāju, ka igauņu
pasta firma “Omniva” nu piegādā sūtījumus arī uz Beļģiju un turklāt
par ievērojami zemāku cenu, ne kā to piedāvā “Latvijas pasts” vai
individuālie komersanti. To nu arī steidzamies izmantot.

Iesākums
ir patiesi cerīgs – Rīgas filiāles kurjers jau pēc dažām stundām ir klāt un
nododam paciņu patiesi laipnajam un komunikablajam puisim. Priekšrocība ir arī
tā, kā visai ērti savam sūtijumam klients firmas mājas lapā var izsekot līdzi.

Piegāde
rit patiesi operatīvi, un jau trešās dienas rītā redzu, ka bijis neveiksmīgs
piegādes mēģinājums uz norādīto adresi. Zvanu uz Rīgas filiāli, kur operatore
steidz mani mierināt, ka tuvāko divu dienu laikā meita paciņu noteikti saņems!

Un
tad nu sākas – jo šādu atbildi dzirdu  trīs dienas pēc kārtas. Cik ir trīs reiz divi,
zina katrs pirmklasnieks, un ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kas ir nogājis
greizi.  Jautāju operatorei: varbūt paciņa
nodota Lēvenes pastā? Uz to viņa atbild, ka nē un lai turpina gaidīt. Cik ilgi
– to gan nezinot! Lieki teikt, ka pēc šādas atbildes pacietības biķeris būtu
pilns pat žēlsirdīgajam eņģelim, pieprasu situāciju noskaidrot. Meitēns vada
otrajā galā arī paliek pūcīgs un
informē mani, ka tālāk piegādājot igauņu kolēģi un jāsazinoties ar viņiem, lai
noskaidrotu radušos situāciju. Nu jau esmu uzvilkusies
 – kad tas būs?! Un te nu palieku bez
valodas – iespējams, šonedēļ, bet ,iespējams, arī nē?!

Pipariņus
piemet arī mans studentiņs, kurš jau vairs neapmeklē lekcijas, bet sēž
kopmītnes istabiņā, katru dienu gaidot, ka tik nepalaiž garām vērtīgo sūtījumu.

Tā
kā situācija – sēdi, smaidi, gaidi – mani nekādi neapmierina, otrajā rītā pati
ņemos zvanīt uz Igauniju “Omniva” pārstāvjiem! Pārsteigumi nebeidzas
– operatore tulīt pat, datora taustiņiem fonā klabot, paskaidro man, ka paciņa
jau kopš nedēļas sākuma atrodas Lēvenes pastā, un vēl laipni iedot divus
telefona numurus, uz kuriem zvanīt, ja nu kaut kas tomēr aizķeras. Taču viss
beidzas veiksmīgi – meita jož uz
pastu, un visi laimīgi!

Taču
pēc pārdzīvotā rodas tikai un vienīgi loģiski jautājumi – kas liedza mūsu
(Latvijas filiāles) operatorēm pacelt telefona klausuli, lai dažu minūšu laikā
viss būtu skaidrs. Un vēl jo vairāk – kad zvanījusies
biju nez cik dienas pēc kārtas.

Gribas
cerēt, ka ar enerģijas vampīrismu nesirgstu un kašķoties ne ar vienu nealkstu, taču, pagaidījusi un nesaņēmusi ne
atvainošanos, ne kādu citu rīcību, Rīgas filiāles administrācijai nosūtīju
pretenziju vēstuli. Lieki teikt – nekādas atbildes līdz šai baltai dienai! Jāatzīst,
saskaroties ar šādu attieksmi rodas žēlums gan pret sevi, gan citiem klientiem.
Un tikai tamdēļ vien, lai vismaz mazliet piebremzētu šādu rīcību un kaut
minimāli ko mainītu,  ņēmos vēstuli
nosūtīt pašiem igauņiem.

Atbilde
ir jau nākamās dienas rītā ar atvainošanos un rīcību, lai noskaidrotu
nepatīkamo ķibeli.

Un,
lūk, man gribas teikt – tā ir attieksme pret savu darbu, klientu un situāciju
kopumā. Tas viss pilienu pa pilienam ietekmē lielo veselumu, no kā arī veidojas
viss pārējais – gribi vai negribi. Un tāpēc viņi ir mums priekšā un būs
priekšā. Diemžēl.

Sūtījumus ar “Omnivu” esam atkārtojuši,
un viss beidzies labi.  Taču, ja kas
aizķeras,  uzreiz sazinos tikai un
vienīgi ar igauņu operatoriem.