Cilvēki, kuri jau, varētu teikt, sasnieguši pusmūžu, gluži neviļus sāk piedomāt pie trauslā pensiju jautājuma. Ja ne gluži ar panisku baiļu piedevu, tad nopietnām bažām jau nu gan. Un ne bez pamata. Jo kā atklājies, valdības pensijas plānos mūsu (tas ir, no aptuveni 50 gadu veciem pilsoņiem) nemaz nav! Kā to saprast – es tiešām nezinu. Vai nu mums būs jārosās, tā teikt, līdz pat kapam un kamēr vien kājās varēs nostāvēt (bet kurš darba devējs gan gribēs darboni, kurš knapi kustas, redz un dzird, arī nezinu), vai jācer uz turīgu bērnu atbalstu, kas arī, protams, nav garantēts.

Kāds no kolēģiem ir izskaitļojis: ja pensijas politikā nekas nemainīsies, tad mēs, kuri aptuveni pēc piecpadsmit gadiem būsim sasnieguši šo cienījamo statusu, pensijā saņemsim līdz simts eiro. No sākuma šķiet absurdi, neticami un bišķi pārsālīts. Taču diemžēl izrādījās – nē.

Ar lielu interesi noklausījos Radio pārraidi, kurā trīs gudri un jauni cilvēki mācīja dzīvot cienījamas pensijas gaidās tieši mūsu vecuma grupu. Jā, patiesi, ņemot vērā tagadējo valsts politiku,   mūsu pensijas apmērs nepārsniegs pusi no algas, kuru šobrīd saņemam. Ja tā ir minimālā, rēķiniet paši. Kā ar tādu nabagu pabalstu eksistēt, arī rēķiniet paši.

Jaunais cilvēks radio aizrautīgi klāsta, cik svarīgi ir uzturēt visus trīs pensijas līmeņus (jo būtiskas taču esot visas trīs ēdienreizes – brokastis, pusdienas un vakariņas! Manuprāt, gan ļoti neveiksmīgs salīdzinājums, jo, kā zināms, jau tagad daudzi pensionāri ir spiesti izlīdzēties ar vienu ēdienreizi vien!) un vislabāk, ja to dara dažādās bankās.  Un katrs atbildīgs pilsonis veido uzkrājumus, un jau tagad krāj sev cienīgām vecumdienām! Atliek vien rokas noplātīt, uzklausot tik cēlus un, atvainojos, nesakarīgus padomus, kurus galvā nevar ņemt! Jo, ja man, parastam cilvēkam, kurš nu itin nekā nesaprot no banku un biržu finansēm, pēkšņi jāseko līdzi dažādu banku finansiālajām darbībām, – nervu sabrukums tuvākā vai tālākā nākotnē garantēts. Varbūt vienkārši uzticēties? Sevišķi tagad – kad ardievas teikusi kārtējā, tikai šoreiz vecākā banka Latvijā? Un par šo sāpīgo tēmu, manuprāt, visai izsmeļoši varētu pastāstīt mūsu Maestro Pauls, kurš ne reizi vien palicis bez garajā mūžā sapelnītā, turklāt ne vienā bankā vien. Vēl gan atliek trīs litru burka aiz skapja, kas gan arī nav nekāds drošais variants.

Bet galu galā – ko lai krāj! Ja lielākā daļa Latvijas strādājoši tā arī velk no algas līdz algai! Un nedēļu līdz nozīmīgajam datumam slaveno Dikāna kunga diētu, aizstāj paši ar savējo – reņģu un ceptu kartupeļu pannu. (Kaut gan tīri teorētiski es patiesi krāšanas padomu atbalstu un arī uzskatu, ka drošības spilvenam jābūt), ja vien…

Rezumējums un kas mūs sagaida? Godīgi sakot – nav ne jausmas…