Biedrība “Dižvanagi” pastāv jau septiņus gadus, un šo gadu laikā esam pārliecinājušies – cilvēki māk citam darīt labu. Cilvēki ir patiešām pretimnākoši un atsaucas aicinājumiem ziedot. Palīdzību saņemam ne tikai decembrī, labdarības laikā, bet visu cauru gadu. Un ne tikai naudā. Uzskatu, ka arī labs padoms ir zelta vērtē. Un uz šo dalīšanos es gribu attiecināt vārdus – labais vairo labo.

Ziedojumam jābūt no brīvas gribas, ar atvērtu sirdi, ne piespiedu kārtā. Tas, kas notiek tālāk ar šo ziedojumu ir uz katra pašas sirdsapziņas.

Atzīšos, ka saistībā ar ziedojumiem un labdarību mani ir pārņēmušas skumjas pārdomas. Tas ir pārvērties par sava veida biznesu. Visur izskan aicinājums ziedot, ziedot, ziedot. Un nu jau prasām ziedot gandrīz visam. Bet redzu, ka sabiedrība no tā ir nogurusi, vairs nesaprot, kam tas patiešām ir vajadzīgs. Un cilvēks, kam ir labais nodoms palīdzēt, beigās šajā apjukumā atmet ar roku. Ko varu ieteikt? Izvērtēt konkrēto situāciju, un rīkoties, kā uzskata par pareizu.

Palīdzot citiem, protams, jādomā, lai nenonākam otrā galējībā, kad no mums tiek prasīts tikai dot un dot. Jāatrod balanss. Un palīdzības saņēmējam ir jānovērtē tas, kas tiek sniegts. Atceros, kā bērnībā gaidīju Ziemassvētkus, jo zināju, ka manā dāvanu maisiņā būs ielikts mandarīns. Un tas raisīja lielu prieku.

Darbošanās labdarības jomā man ir devusi daudz tieši personīgi. Izkristalizējušās patiešām dzīvē vērtīgās lietas. Neuzskatu, ka tas, ko daru, ir kaut kas īpašs. No mazām dienām man ir mācīts dalīties. Dalīšanās bija ikdienas sastāvdaļa. Tā būtu jābūt arī šodien. To, ko nozīmē palīdzēt citiem, zina arī mani bērni. Nevienu ne uz ko nespiežu, viņi paši jautā, kā varu palīdzēt, kad, piemēram, tuvojas ikgadējā nometne bērniem ar īpašām vajadzībām. Viss, ko darām, notiek organiski un pašsaprotami.

Aicinu šajā svētku laikā tā pa īstam atvērt sirdis labajam, un nepazaudēt cilvēcīgumu – attiecībās, saskarsmē un visur citur. Un visiem veselību!