Kāds skaļrunī pusceļu runā ar kādu savu paziņu, kamēr visam autobusam ir jānoklausās viņu savstarpējā sarunā. Kāds viegli iereibis kliedz telefonā, viņu cenšas apklusināt sieva, kuru viņš arī ik pa laikam nolamā necezētiem vārdiem. Blakus man apsēdusies meitene, kura tāpat kā pārējie 90% pasažieri – masku pat nav spējuši uzkabināt uz zoda. Jaunāku gadu pasažieri visas 3,5 stundas aktīvi sarakstās ar biedriem, un katras ziņas signāls aizceļo pie visu autobusu pasažieru ausīm. Šo sarakstu droši vien vari turpināt arī tu ar saviem stāstiem par piedzīvotajiem uzvedības modeļiem sabiedriskajā transportā.

Autobuss, manuprāt, vispār ir satikšanās telpa ārkārtīgi dažādām realitātēm, tai skaitā vieta, lai saprastu, ka tas, kas ir normāli mums, nav normāli otram. Un teikšu godīgi, tas nav ne ērti, ne patīkami, bet ļoti, ļoti svarīgi.

Svarīgi tāpēc, ka pamatā dzīvojam ilūzijā, ka visi esam līdzīgi domājoši, līdzīgos apstākļos dzīvojoši, ar līdzīgu izpratni par apkārt notiekošo.

Ikdienā mēs protam sevi izolēt, izvēloties būt saskarsmē ar sev līdzīgiem un mūs saprotošiem cilvēkiem. Bet te tu esi iemests tik lielā dažādībā, ka veidojas divas sajūtas.

Viena – nav tik ērti un patīkami pārvietoties sabiedriskā transportā. Un otra – šādi braucieni ir ļoti bagātinoši dēļ šīs dažādības un mūsu tendences dzīvot izolētā viedokļu un normu pasaulē.

Ziemā jauniešiem vadīju lekcijas par pilsonisko līdzdalību, stāstot, ka viens no svarīgiem iemesliem tikties ar politiķiem ir tas, ka retais politiķis redz to realitāti, kas atrodas ārpus viņa ierastā ikdienas ceļa un viņu šaurā paziņu loka. Bet tā mēs visi, spriežam par pasauli pēc mūsu subjektīvā un ļoti, ļoti ierobežotā redzējuma, neredzot visas tās pasaules un realitātes, kas eksistē, un ieraugot to tikai tad, kad tā atrodas konfliktā ar mūsējo.

Protams, vienmēr ir svarīgs dialogs par to, kā veidot kopīgo telpu, kurā sastopamies, lai mums visiem vairāk vai mazāk būtu ērti un labi tajā būt. Bet šī dialoga nepieciešamību varam saredzēt tikai tad, kad ieraugam šo dažādību, kas dažreiz ir tik bagātinošā un dažreiz prasa pastiprinātu darbu ar jaunu normu veidošanu sabiedrībā. Un tas ir arī stāsts par to, ko mēs darām ieraugot kaut ko mūsu vērtībām vai izpratnei neatbilstošu.

Vai protam otram pavēstīt mūsu vajadzību pēc telpas, klusuma, atpūtas vai miera, un dažreiz būt mierā ar to, ka visas mūsu vajadzības nevar būt apmierinātas, jo dalām savu telpu ar citiem, kuriem savukārt ir citas vajadzības.

Atminos pagājušā gada braucienu kādā vilcienā Vācijā, kur starp pasažieriem izcēlās strīds par to, vai kādu vilciena logu turēt atvērtu vai aizvērtu. Jo kas vienam ir auksti, otram ir karsti. Tik vienkāršs konflikts. Un sarežģīts, jo kāds tad ir risinājums?

Man nav atbilžu, bet ticu, ka risinājums rastos, ja mēs ikdienā spētu paskatīties ārpus sava ierastā un neizdarīt pieņēmumus, ka otram ir līdzīgas vajadzības. Spēt komunicēt laipni un saprotoši un pieņemt to, ka risinājums var nebūt izvēle starp jā un nē un balts un melns, bet kaut kur tam visam pa vidu.