Uz Mārtiņa Freimaņa koncertiem agrāk parasti gāju kopā ar kādu toreizējo kolēģi un gana labu draudzeni. Viņa 36. dzimšanas dienas pasākumā divus gadus pēc briesmīgā 27. janvāra, kas uz visiem laikiem pārvērtis manu vārda dienu, atkal sēdējām blakus. Un mums līdzās bija katrai pa dēliņam, kuri, skanot dziesmai “Draugs”, sadevās rokās.

Laiks iet, un tomēr Freimanis joprojām spēj pulcēt kopā cilvēkus. Jaunus, vecus, turīgus un tādus, kas koncerta biļetei atdod pēdējos latus. Man tas šķiet apbrīnojams fenomens. Jo sevišķi tāpēc, ka gluži labi atceros, cik daudziem “Tumsa” neko nenozīmēja, kamēr Mārtiņš vēl bija dzīvs. Klausīties to bija tikpat nestilīgi kā fanot par “Prāta vētru”.

Taču 2011. gada 27. janvāris uz Mārtiņu lika paraudzīties citādāk. Lika ieklausīties viņa mūzikā un dziesmu tekstos. Ieklausīties un sadzirdēt, ka tajos ir kaut kas vairāk par vienkāršiem vārdu virknējumiem un ša-la-la.

Cikla “[Ie]vērojot klusumu” noslēguma koncerts, ko bija sarūpējis Mārtiņa Freimaņa fonds un mūziķa draugi, Liepājas Olimpiskajā centra Rožu zālē, emocionāli bija piesātināts. Pasākuma kulminācija tika tik meistarīgi uzburta, ka gribot negribot pār vaigiem ritēja asaras, kad ekrānā uz skatuves ieskanējās Mārtiņa iecienītā dziesma, ar ko viņš mēdza noslēgt savu uzstāšanos. Pie Dieviņa gari galdi.

Dažas dienas pirms 7. februāra biļetes ne uz sākotnēji ieplānoto koncertu pulksten 20, ne uz papildus izsludināto trīs stundas agrāk vairs nebija iespējams iegādāties. Varbūt pasākumu vajadzēja rīkot lielajā zālē, kur pirms pāris nedēļām savu 30. dzimšanas dienu svinēja mūziķis Andris Ērglis? Viss kaut ko maksā, bet mūsu mērķis ir savākt līdzekļus Mārtiņa Freimaņa fonda turpmākajai darbībai, norāda pasākuma organizatori. Turklāt viņi vēlas parādīt, cik Freimanis bija dažāds. Šā gada uzstādījums – koncertus rīkot kultūras namos un mazās zālītēs intīmā atmosfērā.

Labāk lai pietrūkst, nekā paliek pāri, uzsver MFF pārstāve Maija Kalniņa. Un nav jau melots. Daudz patīkamāka sajūta taču pārņem, ja koncertā zāle ir stāvgrūdām pilna nekā redzamas tukšas krēslu rindas.

To fenomenu, kas cilvēkiem liek iepazīt Mārtiņu Freimani arī pēc viņa nāves, meklē arī viņa draugi. Meģina saprast, kas ir tas, kāpēc viņš tik ļoti dzīvo arī pēc nāves. Un mudina arī citu šo zemi pametušo mūziķu draugus rīkoties, kaut vai lai savāktu līdzekļus piemineklim. Varbūt ir vērts pamēģināt? Jānis Grodums, domāju, būtu ar mieru paskatīties, kas atnāks paklausīties viņa dziesmas citu mūziķu izpildījumā.

Ilze Šķietniece,
“Kurzemes Vārds” reportiere