Liepāja, bez šaubām, man ir īpaša pilsēta. Tā ir visa mana dzīve, ja neskaita bērnību, kas aizvadīta Grobiņā.

Mana īpašā vieta šajā pilsētā, protams, ir teātris, kurā esmu nostrādājusi lielāko mūža daļu, un “Namīns”, kurā darbojos atlikušo mūžu.

Kādreiz īpašs bija arī Rožu laukums, kuru vajadzēja regulāri šķērsot, bet, kopš tas kļuvis betonēts, šķiet, daudzi šim laukumam iet ar līkumu.

Arī pludmale man ir īpaša – tur ziemas spelgonī, kad jūra krastā sadzinusi ledus krāvumus, man bija pirmie randiņi.

Taču, jo pludmale kļūst urbanizētāka, jo vairāk tā zaudē savu šarmu.

Ir ļoti labi, ja visu sakopj, izbūvē ērtus celiņus, pa kuriem māmiņas ar ratiņiem var iebraukt liedagā, bet, ja mākslīgais dabā ienāk par daudz, tad kaut kas zūd.

Agrāk varēja netraucēti brist pa smiltīm un bedrītēs sauļoties, bet tagad tur ir kafejnīcas, tualetes utt.

Liepāja man saistās ar dzejnieku Olafu Gūtmani, Imantu Kalniņu un ļoti daudziem labiem māksliniekiem.

Manā jaunībā mēs visi kaut kā turējāmies kopā – gan Mākslinieku savienība, gan Rakstnieku savienība, gan arī teātris. Cits citu zinājām un sadarbojāmies.

Varbūt tāpēc, ka savulaik Liepāja bija daļēji slēgta pilsēta un tās centrs būtībā bija latviskā vieta, kur viens otru pazina, sveicināja un turējās kopā.

Liela nozīme mums bija grāmatnīcai Graudu ielā. Tolaik katra grāmata, kuru izdeva, bija zelta vērta, un šī grāmatnīca bija kā punkts, kur satikties, aprunāties un mēģināt no pārdevējām izlūgties labu grāmatu.

Kādreiz, kad teātrī notika pirmizrādes vai pieņemšanas, uz šejieni brauca žūrijas un kritiķi, kas sīki analizēja izrādes.

Vienmēr tika dalīti Rīgas teātri un provinces teātri. Tad beidzot attapās, ka nevar teikt “provinces”, un runāja par Rīgas un perifērijas teātriem. Tagad, paldies Dievam, mums ir valstspilsēta.

Taču šis dalījums – galvaspilsēta un province – liepājniekos radīja sava veida spītu un lepnību.

Režisors Andrejs Migla sāka Teātra dienu celt lielos plašumos, mūsu mākslinieki rīkoja Mākslas dienas, dzima ansambļi “Credo”, “Līvi” u.c. Tā bija iekšēja slēgtās zonas spītība – mēs esam un varam.

Arī šodien man ir lepnums par savu pilsētu, par to, kā tā veidojas un atjaunojas.

Mēs, iedzīvotāji, visvairāk redzam pilsētas centru, taču, kad pastaigā, piemēram, pa Ezermalu, ir liels prieks skatīt, kā vietējie ļaudis saposuši savas mājas un dārzus.

Mazliet man gan žēl, ka Jaunliepāja vēl īsti nav uzņēmusi apgriezienus, bet Liepājas centrs virmo.

Dzimšanas dienā Liepājai gribētu novēlēt, lai tā nepazaudē savu kādreizējo šarmu. Lai pilsēta pārbūvējoties un pilnveidojoties saglabā arī kaut ko no kādreizējās godības, jo tieši vecajā un senajā apbūvē ir ielikts kas tāds, ko noteikti nevajadzētu pazaudēt.

Ne velti ir populāra frāze – mode mainās, bet klasika paliek.

Liepājas ielās ir mūžīgais caurvējš – ezers, jūra, dienvidi, ziemeļi, austrumi, rietumi. Lai tie četri vēji šeit pūš un zēģelē!

Ināra Kalnarāja, Goda liepājniece