Īstā Lielā diena jau bija 21.martā, kad iestājās astronomiskais pavasaris. Latvieši vienmēr ir svinējuši astronomiskā pavasara iestāšanos, tāpat kā svinam astronomiskos ziemas saulgriežus. Tāpat svinam Miķeļus, kad ir rudens saulgrieži. Pavasara saulgrieži ir Lielā diena, jo visa mūsu dzīve ir pakārtota saulei – visi gribam sauli, tā palīdz augt, zaļot, ziedēt, sildīt. Tostarp arī kaulus padakterē.

Nokavēta svinēšana gan nav, jo, kā jau latvieši, kuriem visi svētki laika gaitā pievilkti pie baznīcas svētkiem, mēs svinam dubultā. Ko darīsi, ja lielākā tautas masa pieradināta pie tā, ka jāsvin tad, kad ir Lieldienas. Mums nupat ciemos bija bērni, kas gatavojas Lieldienām, bet 21.martā bija daudz bērnu, kas gatavojās Lielai dienai. Mēs, “Atštaukas”, jau mēnesi svinam. Vien nu, kad pienāk tā īstā diena, teju vairs spēka nav. Bet nekas, turpināsim svinēt. Līdz ar to man šķiet, ka mēs, “Atštaukas”, esam tā katrus svētkus sagaidījušas un nosvinējušas, kā neviens cits. Jo mācām bērniem, un man par to prieks.

Paldies skolotājām un bērnudārzu audzinātājām, kas ved bērniņus pie mums, jo lieliem jau vairs neko nevar iestāstīt. Kā saka latviešu paruna: ko bērnībā neiemācīsi, to vecumā nezināsi. Ar bērniem izejam cauri visām gadskārtām, visiem svētkiem. Kaut kas jau viņiem atmiņā paliks. Galvenais jau tomēr, kā svin katrā ģimenē. Bet svin, par to pārliecinājāmies, runājot ar bērniem. Visi gatavojas Lieldienām, mazāk Lielai dienai. Šūposies, krāsos olas, pērs ar pūpoliem, muti mazgās no rīta, gultu klās un mājas tīrīs. Tas jau nekas, ka desmit dienas vēlāk.

Senais cilvēks ir bijis ļoti gudrs. Viņš neteica: pareizi vai nepareizi, tā vajag vai tā nevajag. Viņš mācību pakārtojis caur intrigu, caur kaut ko nezināmu. Piemēram, saka: Lieldienu rītā jāmazgā mute, lai miegs nenāk. Kuru rītu tad nemazgājam muti, vai tad tikai svētkos to darām? Bet, lūk, tiek piebilsts: lai miegs nenāk. Kad piesēž pie galda, saka: neēd ar cepuri galvā, jo tad nebūs turība. Nepavēl: noņem cepuri, bet gan pieliek klāt intrigu, kā dēļ šo izteikumu atceras uz visu mūžu. Vai saka: neliec nazi ar asmeni uz augšu, jo tad būs naids mājās. Tāpat saka, ka trīs dienas jāšūpojas, jo tad odi un mušas nekodīs. Kurš tad mēs trīs dienas šūpojamies? Tādēļ, acīm redzot, kož tāpat. Tāpat krāsojam un ripinām oliņas, un dzenam prom no sevis visus nelabos garus.

Visi šie sakāmvārdi un parunas jau dzirdēti un lasīti. Mani šobrīd saista cits jautājums. Proti, vēsturi māca no 20.gadsimta – 1905.gada revolūciju, Pilsoņu karu, Lielo Tēvijas karu utt. Senāku vēsturi nemācāmies. Bet kas jau no 12.gadsimta tikai latvietim nav gājis pāri – kādas tautas ar kādiem tikumiem un netikumiem! Un kādām valodām! Ja pēc tā visa latvietis līdz šai dienai saglabājis savu valodu un atceras savas tautas tradīcijas, tad latvietim par to būtu nezin kas jādod.

Tāpēc mēs darām, ko varam, lai mācītu tautas tradīcijas. Un ir skumji, ka reizēm no augstām tribīnēm izskan: nu ko jūs te cīnāties par to savu valodu, tik un tā esat Eiropas pilsoņi un kosmopolīti. Bet mēs esam saglabājuši sevi tik daudz gadsimtu! Protams, valoda ir attīstījusies, pilnveidojusies, nākuši klāt jauni vārdi. Bet paskatīsimies apkārt! Cik tautas pazudušas no zemes virsas! Cik valodas izčibējušas! Bet mēs vēl esam, un tāpēc turpinām to sēklu vēl sēt. Kaut arī vairs nav Anniņas un Austriņas, bet ir Kerijas, Kitijas, Markusi, Kristeri un Rodžeri.

Šomēnes, strādājot ”Namīnā”, mana ģimene atstāta novārtā. Pat meitai viņas dzimšanas dienā, kas bija Lielā dienā, 21.martā, mātei neatlika laika. Tādēļ Lieldienu rītā, kaut arī šajā dienā “Atštaukas” aus kājas un brauks uz Ozolniekiem koncertēt, gan olas vēl jāizvāra, gan savējos jāpaspēj nopērt.

Ināra Kalnarāja,
folkloras kopas ”Atštaukas” vadītāja