Intervija ar aktrisi, Liepājas Tautas teātra režisori Ināru Kalnarāju.

– Cik liela bija interese par dalību festivālā?

– Interese bija ļoti laba. Saņēmām vairāk nekā 15 pieteikumu. Vairums kolektīvu, kas piedalīsies, ir, tā teikt, “desmitnieki”.

Katru gadu ir amatierteātru skates, kurās nosaka 10 labākos, un šie nu ir vieni no labākajiem.

Daži dalību tomēr atteica – gan saslimuši, gan nevarēja dabūt naudiņu, jo tam ir vajadzīgs finansējums – autobusam, naktsmītnēm…

– Ko šajā reizē varēs redzēt?

– Mums ir prieks par kolektīvu no Lietuvas. Viņi izrādīs Bertolda Brehta “Mietpilsoņu kāzas”. Šo pašu izrādi spēlēs arī Valkas pilsētas teātra aktieru ansamblis.

Tas būs interesanti, kā Brehti spēlē Latvijā un kā Lietuvā. Tur teātra spēle ir pilnīgi citādāka. Viņi iet citu ceļu. Līdz ar to varēs salīdzināt.

Bet es skatītājiem ieteiktu apmeklēt visas izrādes.

Tikai ļoti žēl, ka pienākuši tādi laiki, ka ir jāpērk biļetes. Pirmajos festivālos durvis bija atvērtas, un cilvēki nāca, “virpuļoja” pa visu biedrības namu, skatījās izrādes. Taču tagad nevaram durvis atvērt tāpat vien.

Liepājā nav sava kultūras nama. Mums ir biedrības nams, un tautas māksla par lielu naudu šeit īrē telpas. Es ceru, ka publika to saprot un tai tomēr būs interese redzēt, kā spēlē citā pilsētā.

VEF teātra kolektīvs ir ļoti spēcīgs, Saldus ar savu izrādi “Sievietes, sievietes” būs interesants. Es varētu saukt visus pēc kārtas!

– Bet pašus liepājniekus programmā neredz…

– Jā, mēs nespēlēsim. Iespējams, ka Liepājas kolektīvi tādēļ arī ir mazliet apvainojušies, bet nolikums paredz, ka mūsu kolektīvus Liepājas publika var apskatīt citā reizē.

Tikai žēl, ka mūs neredz šie kolektīvi, kas būs atbraukuši, jo parasti arī kolektīvi iet cits uz citu skatīties, sapazīties.

Festivāls faktiski ir sadraudzība, tā nav olimpiāde vai sacensības.

Tā ir sadraudzība starp mūsu kolektīviem un vieskolektīviem. Bet šogad pieteikumu skaits bija liels, mums bija ļoti skumji atsijāt, ko paņemt un kuriem atteikt.

Šoreiz mēs esam tikai organizatori, rūpēsimies par ciemiņiem.

– Kas amatierteātros spēlē?

– Tie labākie cilvēki! Viņi ziedo savu brīvo laiku, bet šajās nodarbībās arī gūst sev. Viņi iepazīstas ar rakstniekiem, materiālu, mēģina saprast cilvēku psiholoģiju.

Tie ir cilvēki, kuri nekad nebrēks, ka dzīve ir grūta, ka viss ir slikti. Viņi ir cilvēki, kas dod.

Jā, var būt tā, ka nervi netur un izrādē nevar līdz galam nospēlēt, kā vajag, un publika to jūt. Bet aktieris grib ar visu sirdi tomēr publikai kaut ko pateikt, parādīt.

Es uzskatu, ka pašdarbība – tā ir viena ļoti laba lieta, jo cilvēki kaut ko iepazīst vēl ārpus sava redzeslauka.

Mums, piemēram, bija Šekspīra “Jautrās Vindzorietes”. Kad vēl cilvēks tāpat vien to lasītu? Ir jau, protams, kas lasa. Bet nu teātris savas zinības dod vēl citiem.

Kolektīviem ir nopietnas lugas. Viņi nespēlē kafejnīcu tekstiņus vai, kā mēs sakām, “kāpostniekus”. Uz skatuves ir nopietnas izrādes par nopietnām tēmām.

– Līdz ar festivālu Liepājas Tautas teātris atzīmē 70 gadus. Uz ko jūs koncentrējaties – kopābūšanu vai māksliniecisko augstvērtību?

– Tā kā pati esmu bijusi aktrise, tad es saprotu, ko nozīmē dīkstāve vai dublēšanās lomā. Tādēļ man vienmēr vajag lugu, kurā visiem ir lomas.

Ar to es, kā režisore, protams, iekrītu. Jo žūrija redz tos, kas labi spēlē, bet redz arī tos, kas tajā brīdī varbūt ne tik labi spēlē. Un režisoram pievelk “labu” ķeksīti. Bet man par to ir vienalga.

Turklāt ar visu to piecas reizes esam tikuši amatierteātru skates “Gada izrāde” desmitniekā.

Lai nospēlētu augstvērtīgi, ir jātaisa izlase ar labākajiem un jāstrādā tikai ar labākajiem.

Man ir 20 aktieri, man viņiem visiem vajag lomas. Citi par mums saka: “Jums ir ģimenisks kolektīvs.” Jā, tā patiesi ir. Man tagad veselība pieklibo, bet mans kolektīvs…

Es noņemu cepuri viņu priekšā. Paši organizē festivālu, darbojas. Kas var būt labāk režisoram par to, ka kolektīvs pats ir spējīgs visu to izdarīt!

– Vai kolektīvā neiztrūkst kāda vecumposma?

– Vistrakāk iet ar jauniem mīlētājiem – vīriešiem. Mani jaunie mīlētāji ir izauguši, tiem ir jau cits “klubiņš”. Nu ir tādi laiki, ka jaunie puiši ne vien mācās, bet jau strādā.

Lielākoties uz teātri grib nākt sievietes, jo ir vēlme izkustēties no mājas. Bet es neteiktu, ka te var izkustēties, drīzāk te ir smaga ziedošanās.