Jautājums nav vienkāršs ne no šīs iniciatīvas atbalstītāju, ne arī pretinieku puses. Domāju, ka mums jau ir pietiekami daudz tiesisko instrumentu, kas attiecas arī uz neprecētu pāru sociālajām tiesībām.

Dzīvesbiedri, kuri nav noslēguši laulību likumā noteiktajā kārtībā, jau tiek aizsargāti.

Likumā tieši nenoteikta aizsardzība ir samērā maz gadījumos, viens no tiem ir “Pacientu tiesību likums”, kas nosaka, ka informāciju par pacientu izsniedz tikai laulātajiem vai tuvākajiem radiniekiem.

No vienas puses, protams, šo jautājumu varētu risināt, pilnveidojot tieši šos sociālās aizsardzības tiesību aktus. Tajā pašā laikā neprecētiem pāriem ir iespēja pilnvarot vienam otru saņemt informāciju, pārstāvēt citam citu un tamlīdzīgi.

Jā, tas gan būs garāks risinājums, jo precēts pāris tiesisko aizsardzību iegūst, saņemot laulības apliecību. Taču, vai tāpēc, ka nereģistrētiem pāriem šis ceļš ir garāks, Latvijā būtu jāpieņem partnerattiecību likums? Šeit raisās filozofisks jautājums. Mums tomēr ir šīs tradicionālās vērtības – laulība un ģimene.

Diemžēl Latvijā ir pietiekami daudz šķiršanās gadījumu, turklāt jāraugās arī uz bērnu tiesību aizsardzību. Vai, pieņemot partnerattiecību likumu un atbalstot ne tikai tradicionālo ģimeni, bet arī citas kopdzīves formas, mēs kaut kur paši sev nešausim kājā un vēl vairāk negrausim tradicionālo ģimeni? Latvijā ir zema dzimstība, tā ir jāveicina, taču viendzimuma partneriem bērni nedzims.

Šo jautājumu nevar tā vienkārši sasteigt. Cilvēku individuālās tiesības ir jāsamēro ar sabiedrības vajadzībām, un, manuprāt, Latvijā nepieciešamas tieši stipras ģimenes, ar bērniem un tradicionālajām vērtībām.

Šobrīd, apspriežot partnerattiecības, uzsvars tiek likts uz to, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi un visiem ir vienlīdzīgas tiesības. Taču tas ir tāds vienpusējs un šaurs skatījums. Iniciatīvas iesniedzējiem galvenokārt rūp ārpus laulības savienībā esošu divu cilvēku intereses, ne sabiedrības un ne arī bērnu intereses.

Inga Kudeikina, Rīgas Stradiņa universitātes docente