Mums centrā nav zināms gadījums, kad nepilngadīgs jaunietis būtu bijis apdraudēts, bet par to, ka ir veiktas neapdomīgas rīcības, gan. Ir sūtīti savi attēli, runāts ar cilvēku, kas ir nezināms. Bet ļoti laikus tas ir uzķerts, līdz ar to neaizgāja tik tālu, lai būtu jāiesaista policija un citas institūcijas.

Protams, tendence ir, drošības problēma pieaug. Daudzi vecāki tiešām nezina, kas tiek darīts, piemēram, jauniešu vidū tik populārajā diskortā, par ko tur tiek runāts. Turklāt šeit ir tā, ka tu neredzi otra seju, tikai dzirdi, ko tev saka. Daudziem šķiet, ka tas ir kaut kāds jaunietis ārzemēs vai citā pilsētā. Bet zinu gadījumu, kad – ”tas ir kāds no blakus skolas” – izrādījušies meli, papētot un uzzinot ko vairāk. Identitāte jau nav zināma. Discords ir teksta, balss un video tērzēšanas programma, ko sākotnēji izveidoja datorspēļu spēlētājiem, bet mūsdienās to izmanto ne tikai sākotnējā mērķauditorija.

Mēs savā centrā ļoti daudz stāstām un izglītojam par iespējamo apdraudējumu interneta vidē. Mans aicinājums vecākiem ir tomēr skatīties, kas ir tās lapas, kurām jūsu bērns vai jaunietis tiek klāt. Ne velti instagrams ir no 12, nevis 8 gadiem. Ne velti vecuma ierobežojums ir arī tiktokam un snapčatiem. Dažās aplikācijās reģistrējoties, pat tiek prasīts norādīt dzīvesvietu. Jā, kamēr draugos ir tikai tavi draugi, varbūt tas nav tik bīstami. Bet, ja tas aiziet globālākos apmēros, ka savā snapčatā vai instagramā tiek apstiprināti visi, tad, iespējams, tas var kļūt par apdraudējumu.

Atkārtošos, bet 10, 11, 12 gadi ir tas vecums, kad vēl īsti nevajadzētu lietot aplikācijas, kuras šim vecumam nav paredzētas. Īstenībā tas ir mans kā speciālistes satraukums. Man pašai mājās aug desmitgadniece, kura izmisīgi grib instagramu, jo draugiem ir, bet es saku stingru nē. Jo tad mums pašiem, vecākiem, nāktos regulāri pārbaudīt viņas telefonu, lai redzētu, kam bērns seko, kur viņš seko un kāpēc.

Pirms kaut kam dot piekrišanu, ir jāapzinās, kas aiz tā visa slēpjas. Es to saucu par tumšo pasauli. Kāds ar viltus bildi, atrakstot ziņu un uzsākot it kā nevainīgu saraksti, var aizvest līdz bīstamām situācijām.

Savā darbā redzu, cik vecāku neiesaistīšanās var nodarīt lielu ļaunumu. Kad pie manis atved jaunieti, kurš astoņas stundas nosēdējis telefonā, man gribas jautāt vecākiem – kur esat jūs? Ne tāpēc, ka es nosodītu, bet gan tāpēc, ka gribu saprast.

13 gadu vecs jaunietis nevar astoņas stundas atrasties telefonā, ja par to ģimenē ir runāts, esam iesaistīti šajā procesā. Ir tomēr jābūt kaut kādiem limitiem. Nav attaisnojuma arī tam, ka ”es neko nesaprotu no tā, ko viņš tur dara”. Ja mēs nezinām, ko viņš dara telefonā, vai zinām, ko viņš dara citā savā brīvajā laikā? Jums kā vecākiem ir jāzina, jāizprot, jāizglīto savs jaunietis. Digitālā pratība ir ļoti svarīga arī vecākiem.

Kāpēc bērni iekrīt ļaundaru tīklos? Domāju, kas tas ir saistīts ar vecumposma īpatnībām. 10 un 11 gadu veci pusaudži vēl īsti nav nostabilizējušies, viņiem liekas, ka visi ir draugi, nav izpratnes par globāliem procesiem. Ar trīspadsmitgadnieku jau var runāt, kā tas tevi ietekmē, skolās sociālās zinībās arī par to tiek stāstīts, sāk rasties kritiskā domāšana. Cilvēkiem ar sliktiem nodomiem šis ir pļaujas laiks.

Pandēmijas dēļ mēs esam iesprostoti, esam savās mājās, datorā. Tā ir norma, kas aizgājusi, es pat teiktu, anomālijā.

Tādēļ aicinu skatīties līdzi, kāda ir jūsu bērna ikdiena un rutīna, vai viņš ir pietiekami nodarbināts pārējā laikā. Kopīgi izrunājiet digitālo ierīču ierobežojumus, kādiem noteikti ģimenē ir jābūt. Skatieties līdzi, kādas aplikācijas bērns lieto un kādu saturu publicē. Pietiek ar mazumiņu, lai sabojātu savu nākotni.

Zinu meiteni, kas lika internetā bildes, kur redzama smēķējam. Izrunājām, ka tas viss taču paliek un var atsaukties nākotnē. Ja ar jaunieti par to runā, viņš jau sāk aizdomāties. Komunikācija ar bērnu, savā starpā, vispār ģimenē ir ārkārtīgi būtiska. Tehnoloģiju pratības lēmumi, kā mēs ģimenē to redzam, kā to izmantojam, kādas ir mūsu vērtības, kas ir tas, ko rādām citiem, kā veidojam saturu, – tas viss ir jāpārrunā. Turklāt bērniem ir būtiski redzēt, ka arī pašiem vecākiem ir ierobežojumi, ka arī viņi liek nost telefonu, lieto pārdomātu saturu. Tā ir ļoti atklāta komunikācija par procesiem.

Ja jums ir aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, ir kaut kādas nepatikšanas, es neieteiktu lielāka pusaudža istabā vienkārši ieiet, izvandīt telefonu vai datoru, meklējot atbildes. Drīzāk divatā ir jāapsēžas pie viena galda, jāpasaka par savām aizdomām, ka jums šķiet, ka kaut kas nav labi un ka gribētu to izrunāt.

Pusaudži jau saprot – ja runa ir par viņa vai ģimenes drošību, viņa nākotni, perspektīvu, tad iebildumu nebūs. Galvenais ir radīt vidi, kurā viņš var runāt. Pateikt, ka es uz tevi nekliegšu, bet parādīt, ka esi viņa pusē.

Tas, ka jaunieši internetā dzīvo, visiem ir skaidrs. Taču tā ir ne tikai jauniešu pašu vaina, bet kopēja domāšana – uz to tiek apzināti iets. Joprojām domāju par to, kāpēc mazajās klasītēs vairs nav dienasgrāmatu. Kāpēc neļāva turpināt rakstīt ar roku, kas mājās ir uzdots, bet tagad ir jālieto tikai e-klase…? Viss ir ekrānos.

Ko jaunieši dara internetā? Meklē informāciju, komunicē, sazinās, izmanto jūtūbi, snapčatu, tiktoku, jubo. Viņi skatās, gan ko dara citi, gan paši influencē, izsaka viedokli, rada saturu, kam arī noteikti ir jāpievērš uzmanība.

Inga Laugale, Pusaudžu resursu centra Liepājas filiāles vadītāja