Intervija ar biedrības “Latvijas pirmās palīdzības vienība” valdes priekšsēdētāju Initu Bišofu.

– Biedrība ir viena no tām, kas izsniedz pārtikas pakas Liepājā un novadā. Cik bieži izsniedzat pārtikas pakas, un cik liels pieprasījums ir pēc tām?

– “Eiropas Sociālā fonda Plus” projektā mēs ar to nodarbojamies no 2015. gada, bet pirmsākumi pārtikas produktu palīdzības izdalē mums ir jau senāki.

1996. gadā, kad tolaik darbojos Sarkanajā Krustā, atveda pirmos baltmaizes kukuļus.

Kam tos izsniegt? Izsniedzām vecāka gadagājuma cilvēkiem. Mums arī bija iedots zemnieku saraksts, kam maizīti varam atdot, ja paliek pāri.

Gadu iepriekš valstī sāka veidot pabalsta sistēmu, arī trūcīgākajām grupām. Taču nebija skaidrs, kam pabalstu piešķirs, tāpat, kam mums izsniegt tos maizes kukulīšus.

Šajos gados dzīve ir mainījusies. Šobrīd puse no atbalsta saņēmējiem ir vecumā no 65 gadiem,

pensijas daudziem ir zemas, jo darba mūžu pavadījuši, lielākoties strādājot Padomju Savienībā. Nākamā lielā grupa ir bērni, bet vēl daļa ir cilvēki darbaspējīgā vecumā, no kuriem daļa ir ar invaliditāti.

Ir veidojies stereotips, ka liela daļa, kas saņem atbalstu, ir tie, kuri lieto alkoholu un vienkārši nestrādā. Jā, kāds tāds arī ir, bet nekādā gadījumā tā nav lielākā daļa.

Atbalsta saņēmēju lokā ir 4500 iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 1500 ir Dienvidkurzemē, bet pārējie Liepājā.

Skaits mainās, īpaši vasaras laikā, kad cilvēki mēdz atrast darbu, ir ienākumi.

Lai gan šogad nejūt to tik izteikti, kā citus gadus esam manījuši, grūti spriest par iemesliem.

Mēs joprojām katru nedēļu braucam pa izstrādātiem maršrutiem, kur satiekamies ar cilvēkiem novadā un Liepājā, kā arī joprojām cilvēki iegriežas mūsu izdales vietā Uliha ielā.

Mūsu princips ir, ka cenšamies piešķirto palīdzību pievest pēc iespējas tuvāk cilvēku dzīvesvietai. Tā ir mūsu pašiniciatīva un atbalsts no mūsu puses.

Kā vecais cilvēks, kurš ir trūcīgā statusā, atkļūs līdz mums? Viņam vēl jāmeklē transports vai citas iespējas, lai saņemtu pārtikas paku. Kas nemaz nav tik viegla pēc svara – to nemaz tā nevar panest ne veci cilvēki, ne arī mammas, kurām ir mazi bērni. 

– Vai ir bijuši komentāri par atbalsta paku saturu?

– Labklājības ministrija veic tirgus aptaujas produktu sagādei. Izbraukumos pievienojas intervētāji, kuri cilvēkus iztaujā par priekšlikumiem.

Ir izskanējuši priekšlikumi, ka pakās vajag tēju, cepumus.

Pārtikas pakās ir produkti, kas atkārtojas, esam arī rīkojuši papildu pasākumus, kur meklējam un mācām receptes, kā daudzveidīgi izmantot paku produktus.

Piemēram, šķeltie zirņi – daudziem neizpratne, kur tos likt, bieži stāv neizmantoti. Iemācījām cept plācenīšus. Pēc tam cilvēki pateicas, jo ģimenē tas izveidojas par pieprasītu, gardu ēdienu, ko prasa taisīt vēl un vēl. Tāpat aktuāli ir auzu cepumi no auzu pārslām.

Nav nekas sarežģīts, var daudz ko izgatavot ātri un vienkārši.

Pie mums bija turku brīvprātīgie, mācīja vecajiem ļaudīm uz Lieldienām uztaisīt saldās olas.

Šajā saistībā gribu uzsvērt, ka ir jādomā, kā iet uz priekšu un attīstīties.

– Kā vēl atbalstīt trūcīgos ļaudis?

– Mana pārliecība ir, ka atbalsta sniegšana ir jāveido citādi – nevis tikai dot un saņemt, bet arī sniegt pretim. 

Bieži vien šķiet, ka cilvēkus padara par saņēmējiem, bet viņi ir jāveido par aktīviem ļaudīm, kuri paši arī var dot pretim kādu vērtību no sevis, iesaistīties vai iesaistīt sabiedrībā.

Daudzi cilvēki turklāt ir vientuļi.

Lielākoties viņi paši vēlas iet un darīt, ja vien viņus uzrunā. Katram ir kas tāds, ko var iedot no sevis, ir tikai jāpalīdz spert tos soļus, lai viņi to izdarītu, uzdrošinātos.

Vietējos līmeņos ir jāveido iespējas, ko cilvēkiem darīt uz vietas, lai viņus motivētu sākt kaut ko darīt, izkustēties no vietas. Šādā veidā esmu atradusi vairākus talantīgus ļaudis, kuri ir gatavi dalīties zināšanās, piemēram, projektos, kur izaugsmē iegūst abas puses – zināšanu devēji un ņēmēji.

Bieži cilvēki ir ļoti uzņēmīgi – laukos audzē kartupeļus un visu ko vēl, bet pietrūkst, piemēram, pārdošanas prasmes, lai izaudzēto spētu pārdot, iegūtu ienākumus, par kuriem ieietu veikalā un nopirktu to, ko pats vēlas, nevis tikai saņemtu pārtikas paku.

Reizēm šiem cilvēkiem vajag atspēriena punktu, lai tiktu uz priekšu.

Atgriežoties samērā nesenā vēsturē, kādreiz tā sauktās simtlatnieku programmas bija ne vien uz sakopšanas darbiem pašvaldībās, bet arī cilvēkus deva uz nevalstiskajām organizācijām (NVO).

Tas reāli strādāja – šodien varu parādīt vairākus piemērus, kad NVO cilvēkus izvilkusi, un šodien viņi ir lieliski darba ņēmēji, pelna naudu, un ir izaugsme!

Daudzi bija tādi, kuriem viss bija jāsāk no sākuma: bija jāpalīdz ar apģērbu, dzīves sakārtošanu, iedevām kādu pavisam vieglu, elementāru darbu. Darba devējiem ar šādām lietām nebūtu laika darboties.

Uzlikām latiņu – no mums aizies darba ņēmējs.

Ir jābūt tā, ka nevis palaikam cilvēkam iedod tikai atbalsta paku, bet arī domāt par to, kā virzīt šos cilvēkus ārā no tās bedres, kurā viņi nonākuši vai atrodas jau ilgstoši. Ārā no trūcīgo domāšanas, ne tikai no trūcīgo statusa.

– Vai arī vasarā biedrības zupas virtuves ir pieprasītas?

– Ziemā intensīvāk, bet vasarā arī nāk cilvēki. Ir daudzi mūsu apmeklētāji, kas aizgājuši mūžībā.

Izteikti zupas virtuvēs var just pensijas un nepensijas brīžus,

stresa brīžus, kad pensija iet uz beigām, cilvēki ir priecīgi, ka ir tāda iespēja, var savilkt galus kopā.

Daudzi zupas virtuves klienti joprojām neiet uz Sociālo dienestu, lai sakārtotu lietas, nokārtotu statusus. Zupas virtuvē neko neprasām uzrādīt, galvenais noteikums ir dzīvās rindas kārtībā.

Uzziņai

• Priekšlikumus var sniegt tiesību aktu portāla tapportals.mk.gov.lv sabiedrības līdzdalības sadaļā.