Ambīcijas un augsts pašnovērtējums no vienas puses ir ļoti
vērtīgas īpašības, jo dzen cilvēku uz priekšu, liek viņam daudz sasniegt. Bet
no otras puses pārāk lielas ambīcijas ir negatīva iezīme – pārlieku ambiciozi
cilvēki noniecina apkārtējos.

Kādēļ šoreiz skaru filozofiskas tēmas? Gluži vienkārši
pēdējo nedēļu laikā nācies piedzīvot situācijas, kad ļaudis pārvērtē savas
spējas un līdz ar to ne tikai ietekmē, bet apgrūtina un sarežģī līdzcilvēkiem
dzīvi.

Divas reizes ar nelielu intervālu nepatīkamas situācijas
nācās piedzīvot Jūras ielas aplī, kur dāmas, ignorējot satiksmes noteikumus, ar
saviem spēkratiem iedrāzās aplī, nedodot priekšroku aplī jau esošajiem
transportlīdzekļiem. Pēc pāris dienām kāda blonda dāma, stūrējot taksometru,
jukas izraisīja Lielā ielā – viņa iekārtojās brauktuves vidū, rādīja kreiso
pagriezienu, bet… brauca pa labi. Vēl pēc pāris dienām par mata tiesu no
sadursmes izdevās izvairīties Brīvības ielā, kur kāds sirms kungs ar baltu ”VW
Polo” no vidējās joslas uz malējo pārkārtojās, it kā citu satiksmes dalībnieku
nebūtu.

Ja visi minētie incidenti, par laimi, beidzās laimīgi, tad
to nevar teikt par negadījumu uz Jaunā tilta, kas notika vēl pēc pāris dienām –
onkulītis ietriecās priekšā stāvošajā Ceļu policijas auto. Bet kāds tikko
tiesības saņēmis puisis ar ”BMW”, nespēdams jaudīgo auto valdīt, iestūrēja
Raiņa parkā un nolauza kociņu…

Ja jau reiz cilvēks patstāvīgi sēdies pie transportlīdzekļa
stūres, tas nozīmē, ka viņš ir pārliecināts par savām spējām tikt ar spēkratu
galā, savaldīt to. Diemžēl ir gadījumi, kad šādi braucēji stresā iedzen citus
satiksmes dalībniekus, kuriem no avārijas situācijām nākas izvairīties. Tādēļ
man ir jautājums: vai satiksmes dalībniekiem nebūtu laiks pārvērtēt savas
spējas?

Taču, ja kāds nespēj objektīvi izvērtēt, uz ko ir spējīgs,
visticamāk, šādiem indivīdiem nepieciešama palīdzība no malas. Ne tikai mans, bet
arī daudzu citu vadītāju ar stāžu viedoklis ir tāds, ka stingrāk jāvērtē tos,
kuri kārto praktiskās braukšanas eksāmenu, cenšoties iegūt tiesības.

Protams, tūdaļ potenciālie autovadītāji man saklups krāgā,
ka tā jau eksāmens ir grūts! Bet vai tiešām? Vai tiešām tikko tiesības
saņēmušie ir spējīgi PATSTĀVĪGI iekļauties satiksmē un darīt to dinamiski?
Nesen uzklausīju kādas jaunas dāmas stāstu par viņas piedzīvojumiem, kārtojot
praktiskās braukšanas eksāmenu. Pirmajā reizē, braucot pa Vecliepāju, viņa
eksāmenu nav nolikusi. Otrajā reizē, nu jau Laumas rajonā, arī ne. Trešajā
reizē eksaminators jaunajai braucējai eksāmenu pieņēmis un viņa to nokārtojusi,
aizbraucot pa A9 līdz Grobiņai un atpakaļ… Ja šī braucēja nestāsta pasaciņas,
tad šaubos, vai šāds vadītājs spējīgs iekļauties ikdienas satiksmē…

Tam, ka ne visiem padodas šoferēšana un ne katram būtu vēlams
sēsties pie stūres, kādā sarunā piekrita arī samērā augsta ranga CSDD
amatpersona. Diemžēl tajā pašā laikā šī amatpersona, taujāta, vai ir normāli,
ja topošais vadītājs praktiskās braukšanas eksāmenu kārto desmit un vairāk
reizes, arī atzina, ka aizliegt to nevienam nevar – tas būšot cilvēktiesību
pārkāpums…

Bet kur paliek manas un daudzu citu autobraucēju
cilvēktiesības? Kādēļ tās var teju ik dienu ignorēt, liekot izvairīties no
avārijas situācijām? Jo mēs taču ikviens, sēžoties pie stūres, gaidām, ka arī
pārējie satiksmes dalībnieki brauks, ievērojot noteikumus un rēķinoties ar
citiem.

Kā otru nepieciešamo iejaukšanos no malas, lai apturētu no
sēšanās pie stūres personas, kurām tas nav pa spēkam, uzskatu nopietnāku
attieksmi no mediķu puses, vadītājiem izejot medicīnisko komisiju. Un te varu
piebilst, ka tāds ir ne tikai mans, bet arī daudzu policijas darbinieku viedoklis.

Visu cieņu vecajiem ļaudīm! Nebūt neuzskatu, ka, sasniedzot
kādu konkrētu vecumu, cilvēkam būtu jāatsakās no auto vadīšanas. Katrs gadījums
jāskata individuāli. Ir kungi un dāmas pat ap gadiem 80, kuri brauc
pārliecinoši. Bet tajā pašā laikā ir arī seniori, kuriem šajā vecumā reakcija
vairs nav tik laba. Diemžēl…

Jā, protams, tūdaļ man iebildīs, ka bīstami satiksmē ir gan
jauni, gan veci. Piekrītu. Tādēļ, ja pats cilvēks nav spējīgs novērtēt, uz ko
viņš ir spējīgs, viņam jāpalīdz. Un tas jādara kompetentām iestādēm – mediķiem,
eksaminatoriem utt.