Vārda vistiešākajā nozīmē biju šokā, kad ceturtdienas vakarā
iepazinos ar ANO Cilvēktiesību komitejas paziņojumu.

Pēc tikšanās ar Latvijas amatpersonām komiteja savā ziņojumā
vērsusi uzmanību uz nepilsoņu statusu un valodu minoritātēm Latvijā. Komiteja
paudusi bažas, ka Latvijas valsts valodas prasmju prasībām ir diskriminējoša
ietekme uz nodarbinātību un minoritāšu grupu darbu, kā arī paudusi bažas par
nepilsoņu izslēgšanu no vairākām profesijām privātajā sektorā.

ANO Cilvēktiesību komiteja aicinājusi Latviju pielikt
lielākus pūliņus, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek ievērotas cilvēktiesības, un
atbalstīt integrācijas procesus.

Komisija aicinājusi pārskatīt valodas likumu, lai ”garantētu,
ka visi ierobežojumi latviski nerunājošo tiesībām ir saprātīgi, proporcionāli
un nediskriminējoši”, un atvieglot šo personu saskarsmi ar varas iestādēm.

Komitejas ziņojumā norādīts, ka Latvijai būtu arī jāapsver
iespēja paplašināt to cilvēku loku, kam ir tiesības uz bezmaksas valodas
kursiem, un jāpārstāj samazināt budžetu minoritāšu valodas izglītībai,
norādījusi komisija.

Nespēju iedomāties situāciju, ka kāds no Latvijas, Lietuvas
vai citas valsts, iebraucis, piemēram, Īrijā, Nīderlandē vai citā valstī,
iedomātos prasīt, lai ar viņu sazinātos latviski, lietuviski, krieviski u.c.
Tas taču ir par pats par sevi saprotams, ka, ierodoties svešā valstī, mēs
cenšamies sazināties turienes mēlē!

Lai Latvijas valstspiederīgais varētu strādāt Anglijā, viņam
jāprot angļu valoda. Lai dabūtu pastāvīgu darbu, piemēram, Dānijā,
viesstrādniekiem jāmācās šīs valsts valoda. Izņēmums ir vien viesstrādnieki,
kuri Dānijā strādā no pāris nedēļām līdz pāris mēnešiem gadā – dāņi, būdami
pretimnākoši, sazinās ar iebraucējiem vāciski vai angliski.

Tādēļ, manuprāt, pats par sevi saprotams, ir tas, ka
personām, kuras vēlas strādāt Latvijā, ir jāspēj sazināties latviešu valodā.
Vai nav absurdi, ka jauni cilvēki, kuri Latvijā beiguši skolas, nespēj
sarunāties latviešu valodā? Tikpat absurdi, manuprāt, ir tas, ka ievērojams
skaits krieviski runājošo, vairākus gadu desmitus un pat pusi gadsimta
nodzīvojuši Latvijā, nav iemācījušies latviešu valodu.

Diemžēl komisija nav pamanījusi un piefiksējusi gluži
pretēju faktu. Proti, latviešiem, lai varētu strādāt apkalpojošajā sfērā savā
zemē, ir jāzina krievu valoda. Bez tās gluži vienkārši neiztikt, jo ievērojams
skaits klientu ir krieviski runājošie.

Latviešiem pārmet, ka viņi paši veicina krieviski runājošo
nemācīšanos sazināties latviski, jo, komunicējot ar krievvalodīgajiem, pāriet
uz sazināšanos krievu valodā. Jā, arī es tā salīdzinoši bieži daru, taču tikai
un vienīgi tādēļ, lai komunikācija būtu pilnvērtīga, kā arī, lai atvieglotu
latviski nerunājošajam izteikties.

Taču tādējādi mums, latviešiem, ir iespēja uzlabot un
atsvaidzināt savas svešvalodu zināšanas. Un mana svēta pārliecība ir tā, ka
ikvienas svešvalodas – ne tikai angļu un vācu, bet arī krievu – zināšanas un spēja
sazināties ir ikviena indivīda bagātība.