Pamazām veikalu plauktos, blakus importa precēm, atgriežas Latvijā audzēti dārzeņi. Protams, vietējais ir vietējais, taču tāpēc īpaši negaidu. Ja gurķis vai tomāts audzēts kādā lielā siltumnīcā, tas būs līdzīgs tam, kas atvests, piemēram, no Holandes. Ja gribam veselīgu produktu, tad jāaudzē pašam savā dobē.

Manuprāt, tam, kas zemē audzis, ir cita garša. Varbūt mūsējais, Latvijā audzētais, ir mazliet labāks, ņemot vērā, ka ātrāk nokļūst veikala plauktā un pēcāk pircēja somā. Dārzenis vai auglis tik ilgi neceļo pa pasauli. Taču teikt, ka Latvijā audzētais ir ekoloģiski tīrs, būtu bišķi absurdi. Tas, protams, attiecas uz lielajiem ražotājiem, kas mums to tā pasniedz. Lai gan, piemēram, tas pats gurķis tiek audzēts akmens vatē, datorizēti pievadot sabalansētas, dozētas barības vielas. Tīri cilvēciski saprotu, ka viņi man varētu oponēt, taču pat televīzijā rāda, ka akmens vatē iestāda. Iespējams, lai izaudzētu vairumā, cita varianta nav.

Taču nevar būt pārliecināts par to, ka arī vietējā tirgū nopirktā prece ir ekoloģiski tīra. Nav noslēpums, ka Liepājā, tāpat kā Valmierā vai jebkurā citā Latvijas pilsētā, var būt tā, ka tirgotājs dārzeņus vai augļus nopērk bāzē un tirgo kā Latvijas preci. Respektīvi, importa uzdot par savējo. Arī tie, kas it kā tirgo kā zemnieku saimniecība. Parēķinām: ja tā tirgo vairākās vietās, rodas jautājums – kur tik audz izaudzēts? Kur, piemēram, radušās vietējās zemenes, ja to augšanai nav labvēlīgu laikapstākļu?

Visi tā, protams, nedara. Un šos cilvēku ir jāatrod! Atminos gadījumu, kad devos uz tirgu nopirkt ķiplokus. Jau redzēju, ka tas ir ķīnietis. Saku, ka man vajadzētu pavairošanai. Saņēmu atbildi, ka tas neizdosies. Uz jautājumu – kā tad jums tas izdevās – viņš nevarēja atbildēt. Es to virtuvi zinu tīri labi, jo pats kādreiz tirgojos.

Kā pret šādu krāpšanu cīnīties? Man, piemēram, ir ziemā zvanīts no PVD, jautājot par dillītēm. Izrādījās, ka Liepājā kāds manā vārdā tās tirgojot. Pats par to neko nezināju, jo, lai ziemā dilles izaudzētu, nepieciešami atbilstoši gaismas apstākļi un ļoti liels siltums. Ir bijis arī tā, ka pircējam, kurš, braucot garām, nolēmis piestāt, lai nopirktu kaut vai tās pašas dilles, atsaku, jo man vēl tās nav! Un viņš brīnās, jo, redz’, jau pagājušā nedēļā no manis esot jau nopircis.

Kas tirgū notiek? Sacensība, kurš pirmais kaut ko piedāvās, jo tad var dabūt labāku cenu.
Kontrolēts jau tiek, taču tāpat visus izkontrolēt nevar. Taču, audzējot savā dārziņā, zini, ko liec vai neliec klāt. Domāju, ka ar indēm jau negribēsiet sevi gandēt. Var jau teikt, ka tas neatmaksājas, bet tikpat labi jau var vienkārši neko nedarīt. Ne velti saka, ka labāk aiziet uz domi pabalstu paprasīt, nekā kaut ko darīt. Viss ir atkarīgs no katra cilvēka attieksmes.

Ivars Brants,
Aizputes dārzniecības īpašnieks