Intervija ar Liepājas Reģionālās slimnīcas ārstu Ivaru Krastiņu.

– Kā pētījumam domāts medikaments pēkšņi varēja tikt izmantots slimniekam, kuram tas nebija paredzēts?

– Par to nevarēšu neko pateikt, jo pagājis pārāk īss laiks. Tomēr dažas lietas ir jāsaka. Ja tā ir noticis, un pagaidām nav iemesla apšaubīt, tad tas ir kliedzoši, nepieļaujami un nepieņemami.

Gadus 15 nodarbojos ar klīniskiem pētījumiem, un tas ir pirmais man zināmais šāds gadījums – ārkārtas situācija. Ļoti ceru, ka slimnīcas administrācija to izskatīs, izdarīs secinājumus un darīs visu, lai nekas tāds turpmāk nevarētu notikt.

Pirmkārt, nekādi medikamenti, kam ir beigušies derīguma termiņi, nedrīkst nonākt pacienta organismā.

Otrkārt, nekas no tā, kas paredzēts klīniskajiem pētījumiem, nedrīkst nonākt pie tādiem pacientiem, kas nepiedalās pētījumā, nav piekrituši iesaistīties un par to neko nezina.

– Kā notikušais iespaidos klīnisko pētījumu norisi?

– Tas met ēnu. Pirmā doma varētu būt – ahā, tātad ārsti dod kaut kādus medikamentus un tad skatās, kā cilvēki mokās! Taču mums ir jāatceras, ko var un ko nevar medicīna Latvijā. Piemēram, vēža pacienti nevar saņemt mūsdienīgu terapiju, jo valdība paziņo, ka nav naudas.

Medikamenti smagu un nopietnu slimību ārstēšanai ir ārkārtīgi dārgi. Vienīgā iespēja pacientam, ja viņam nav ļoti bagātu radinieku, ir saņemt medikamentus pētījumu ietvaros.

Līdz visiem jau pētījumi neaiziet, bet vismaz kaut kāds pacientu skaits Latvijā var saņemt mūsdienīgus medikamentus, par kuriem citādi varam tikai sapņot,

jo tie maksā desmitiem tūkstošu.

Liela daļa pētījumu ir terminēti laikā, tomēr, iespējams, par pusgadu vai gadu cilvēkam ir palīdzēts. Varbūt izārstējas, varbūt slimības process ir vismaz aizkavēts.

Arī slimnieka aprūpe ir drusku lielāka nekā pacientam, kas pētījumā nepiedalās, – jāiet uz pētījuma vizīti, veic analīzes un papildu izmeklējumus.

– Kā organizē klīniskos pētījumus?

– Tā ir ļoti sarežģīta sistēma ar daudzām saskaņošanām, un tas ir labi un pareizi. Jo runa ir par medikamentiem, kuri ir pētīti, bet vēl nav nopērkami aptiekā.

Vairāki slimnīcas ārsti ir iesaistīti pētījumos, taču tie notiek arī ambulatori, ārpus stacionāra.

Pētījumi nevar būt pārāk plaši, jo pacientu atlases kritēriji ir ļoti stingri, lai nenodarītu cilvēkiem ļaunumu.

Process ir gadiem ilgs. Vispirms medikamentus pēta laboratorijā, pēc tam ar laboratorijas dzīvniekiem. Pēc tam zāļu drošību pārbauda īpaši atlasīti pilnīgi veseli brīvprātīgie, tā noskaidrojas iespējamās blaknes. Un tikai tad iesaista slimniekus.

Nedrīkst diskreditēt pašu pētījumu ideju. Tie nav lēts peļņas avots ārstiem. Arī ārsti mācās, un klīniskie pētījumi ir iespēja sekot jaunumiem pasaulē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.