Eitanāzijas legalizēšana ir ļoti sarežģīts jautājums. Tas ir saistīts ar sabiedrības vispārējo intelektuāli emocionālo attīstības līmeni. Baidos, ka Latvijas sabiedrība tam vēl nav gatava. Bet tā ir milzīga problēma.

Iedomājieties, piemēram, onkoloģijas pacientu, kurš cieš nepārtrauktas sāpes, nespēj rast mieru, ir nomocījis gan sevi, gan tuviniekus.

Šī cilvēka vienīgā vēlēšanās – lai kāds viņu atbrīvo no ciešanām. Tik tālu viss ir saprotams – it kā loģisks risinājums,

kā palīdzēt gan pacientam, gan radiem, atbrīvojot cilvēku no ciešanām.

Bet ja pēkšņi izrādās, ka nav izmantotas visas iespējamās atsāpināšanas metodes, un atrodas vēl kāda, ko mediķi var pielietot? Kad sāpes būs mazinājušās, cilvēks var pārdomāt. Kuru viņa vēlmi mēs ņemsim par pamatu – to, kas izteikta smagā stāvoklī, vai to otru?

Ja šim pacientam pēc laika atkal atsāksies lielas sāpes, viņš mainīs domas un no jauna vēlēsies eitanāziju.

Problēma ir tajā apstāklī, ka šo lēmumu var pieņemt tikai vienu reizi. Ja esat nolēmis, ka piekrītat eitanāzijai, atpakaļ ceļa vairs nav.

Domāju, ka vēl neesam gatavi šim procesam, jo mums ir pārāk daudz neatrisinātu problēmjautājumu veselības aprūpē kopumā – hroniski slimu pacientu kopšanā, aprūpēšanā, atsāpināšanā.

Patlaban Covid-19 vēl vairāk šo situāciju saasina, tāpēc, manuprāt, ieviest ko tādu pašlaik būtu nelaikā un nevietā. Arī palasot komentārus dažādās vietnēs internetā, var spriest, ka sabiedrībai dot šo iespēju pašlaik nedrīkst.

Bet sakārtot normatīvos aktus šajā virzienā mums noteikti vajadzētu. Ir gadījumi, kad cilvēka ciešanas eitanāzija tiešām varētu atvieglot, bet ir jābūt ļoti stingriem kritērijiem.

Jābūt arī pilnīgi pārliecinātiem, ka tāds cilvēka lēmums ir galīgs un negrozāms. Daudz kas ir atkarīgs arī no aprūpes – cik laba tā ir.

Mēs vairāk vai mazāk visi esam kristīgās tradīcijās auguši un saprotam, ka cilvēki nevar izlemt, kurš dzīvos, kurš ne. Ir ļoti rūpīgi jāsagatavojas šādam lēmumam un jābūt pārliecinātiem, ka nekļūdāmies.

Jebkuram ārstam praksē ir bijuši gadījumi, kad saprotam, ka eitanāzija būtu labākais risinājums pacientam, tāpēc principā es neesmu pret eitanāzijas legalizēšanu, bet atkārtošu – ne tagad.

Pēc kāda laika gan Latvija varētu būt tam gatava, bet to, cik ilgam laikam tieši jāpaiet, precīzi atbildēt nespēju. Mums visiem kopā līdz tam ir jāizaug.

Ivars Krastiņš, Liepājas Reģionālās slimnīcas Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļas virsārsts