Sociālajos tīklos un mobilajā telefonā pavadītais laiks kopumā ir liels, pat ļoti liels, bet tas ir viegli izskaidrojams.

Ja agrāk sociālie tīkli bija tikai izklaide, brīvā laika pavadīšana, tad šodien tā ir platforma, kurā veidot savu personīgo, profesionālo un biznesa reputāciju, atpazīstamību, piemēram, kā kādas jomas speciālistam, popularizēt produktus un pakalpojumus, utt.

Mūsdienās sociālie tīkli nodrošina ļoti daudzas funkcijas, kas nepieciešamas privātajām un profesionālajām vajadzībām. Turklāt

sociālie tīkli ir pat nepieciešamība un nu jau mazākā mērā izklaide – laikā, kad visi komunicē par visu.

Neapšaubāmi ir svarīgi būt šajā vidē, pretējā gadījumā mūsu vietā priekšplānā izvirzīsies mūsu konkurenti, citi profesionāļi utt.

Protams, ir jautājums par digitālo “troksni” un informāciju, kuru saņemam sociālajos tīklos, kuru mums nemaz nevajag. Tās dēļ arī zaudējam laiku un palielinās sociālajos tīklos pavadītais laiks, bet tā ir mūsdienu digitālās komunikācijas “blakne”, kuru nevaram regulēt.

Pandēmijas laiks veicināja komunikāciju pat tādiem cilvēkiem, kuri iepriekš sociālajos tīklos bija reti vai nebija nemaz – tas bija laiks, kas savas specifikas dēļ burtiski “piespieda” būt digitālajā vidē, un esmu pārliecināta, ka pēc pandēmijas šis skaits ir samazinājies tikai minimāli.

Neapšaubāmi sabiedrībā jārunā par bērnu pavadīto laiku sociālajos tīklos un viedierīcēs kopumā – visbiežāk jau mobilajā telefonā. To gan varam regulēt un veicināt, lai bērni vairāk laika veltītu dažādiem hobijiem, bet ne laika pavadīšanai telefonā. Tas ir atkarīgs no mums, pieaugušajiem.

Cits stāsts ir par jauniešiem – tur ir grūti kaut ko mainīt, jo

mūsdienās jauni cilvēki sociālos tīklus izmanto, lai pelnītu naudu, veidotu savu atpazīstamību, pozicionētu sevi kā ekspertu kādā jautājumā utt.

Tas ir dabiski, jo mūsdienas ir radījušas šādus apstākļus.

Tas, ko varam darīt, ir veicināt sabiedrības izpratni par pārdomātu un jēgpilnu komunikāciju sociālajos tīklos, mazinot šo digitālo “troksni” un nevajadzīgas informācijas izplatīšanos.

Kopumā tā ir medijpratība – saprast, kāpēc es lietoju vienu vai otru informāciju, izanalizēt, cik lietderīgi ir to pārpublicēt (kāds ieguvums sabiedrībai būs no tā un vai vispār būs), apdomāt, cik bieži paši radām kādu informāciju un cik tai ir pievienotā vērtība, proti, cik saturā interesanta un faktos pamatota tā ir vai arī tās ir tikai emocijas.

Kopumā

sociālie tīkli ir kā paralēlā pasaule, kura ir piesātināta gan ar vērtīgu, gan nevajadzīgu informāciju,

bet mēs vairāk nevaram teikt, cik tas ir slikti, jo tas ir laikmets, kurā dzīvojam. Galvenais katram pašam būt atbildīgam par informāciju, kuru publicējam, un ar kādu informāciju dalāmies. Mēs veidojam sociālos tīklus, nevis sociālie tīkli veido mūs.

Tāpat kā ar mākslīgo intelektu – tas nav “nokritis” no Mēness, to ir radījis cilvēks. Mūsu uzdevumus ir lietot šo mākslīgo intelektu gudri un pēc būtības – radot jēgpilnu informāciju.

Jana Bunkus, komunikācijas profesionāle

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.