Intervija ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošo pētnieku Jāni Ozoliņu.

– Kas notiek ar limitētajiem zvēriem, ka maina to nomedīšanas noteikumus?

– Nomedīšanas apjoms ir palielinājies trīs sugām. Pirmkārt, mežacūkām, cik nu to ir palicis Āfrikas cūku mēra apkarošanas dēļ. Pēc pārtraukuma tās var medīt visu gadu, un, cerams, mednieki to arī dara.

Šobrīd, kamēr nav radīta droša vakcīna, vienīgais līdzeklis ir samazināt dzīvnieku skaitu, lai populācija būtu sadrumstalota un nenotiktu vīrusu slimības pārnese savvaļā no viena mežacūku bara uz citu.

Otri ir staltbrieži, kuru skaita samazināšanu pieprasa gan mežsaimnieki, gan lauksaimnieki, jo šī suga nodara lielus postījumus gan mežsaimniecības, gan lauksaimniecības kultūrām.

Trešie ir vilki. Iepriekšējos gados tie ļoti lielu postu nodarīja pēc tam, kad medību termiņš jau bija beidzies un kvota izlietota.

Līdz ar to radās iespaids, ka vilku ir vairāk vai tie spēj atjaunoties ātrāk, nekā kvota pieļāva, tāpēc šogad mainīja limita nosacījumus.

Katrā ziņā līdz šim nomedīšanas kvota – 300 vilku – nerādīja skaita samazinājumu.

Vilku ir daudz, apdzīvo visu Latvijas teritoriju, un nav plašāku reģionu bez tiem.

Situācija parāda, ka vilkus var medīt arī vairāk, iepriekš noteikto 300 vietā – 370, pagaidām eksperimentālā kārtā, lai mazinātu uzbrukumus lauksaimniecības dzīvniekiem.

Vidējais metiena lielums šai sugai Latvijā ir seši septiņi kucēni, bet reizēm piedzimst pat divpadsmit.

Lielākais pēc netiešām pazīmēm – pēdām, kas palikušas vilku mātītes ķermenī pēc kucēnu piedzimšanas – ir bijuši trīspadsmit. Vai visi izdzīvojuši, to, protams, nezinām.

– Vilki var uzbrukt mežā sastaptiem cilvēkiem?

– Vilks vai lācis jau sen nav uzbrucis cilvēkam. Ja cilvēki ko tādu stāsta, domāju, ka tas ir izrunāts, tikai folklora.

Labāk lai sēņotāji un ogotāji uzmanās no ērcēm un nomaldīšanās, kas notiek ik pa laikam.

– Sākusies arī zeltaino šakāļu medību sezona. Kas tie tādi?

– Tā ir suņu dzimtas plēsēju suga, kas Latvijā uzturas vairāk nekā desmit gadus.

Sākotnēji tuvākā vieta, kur bija sastopami, bija Kaukāzs un daļa Ukrainas, Karpatu apvidus, bet nu strauji izplatās uz ziemeļiem, sasnieguši pat Skandināvijas pussalu.

Pagaidām nav bijis informācijas, ka zeltainie šakāļi uzbruktu lauksaimniecības dzīvniekiem, bet mednieki tos negrib un cenšas nomedīt, jo uzskata par vēl vienu konkurentu uz pārnadžiem un citiem medījamiem dzīvniekiem.

Taču, tā kā zeltainais šakālis ir Eiropas nozīmes īpaši aizsargājama suga, tos atļauts medīt tikai vienā termiņā ar vilkiem,

ziņojot par nomedīšanu.

Speciāli kvotas Latvijai nav noteiktas, bet medības ir ierobežotas.

Zeltainais šakālis ir mazāks par pieaugušu vilku, to īsu brīdi var sajaukt ar vilcēnu. Sākotnēji tā varbūt arī notika, tāpēc sugu konstatēja tik vēlu, bet tā pie mums bija jau agrāk.

Izskats tomēr nav līdzīgs vilkam, un pieredzējušam medniekam vajadzētu atšķirt.

– Vai notikušas izmaiņas citu meža dzīvnieku populācijās?

– Lielu pārmaiņu nav. Ir iespaids, ka bebru kļūst mazāk. To skaitu samazina tādēļ, ka šie dzīvnieki veido uzpludinājumus gan mežos, gan lauksaimniecības zemēs.

Taču skaits nesamazinās tik spēcīgi, lai uzskatītu, ka sugai draud izzušana.

Zaķa ieraudzīšanas iespējas ir diezgan stabilas vismaz pusgadsimtu. To nav daudz, bet gan pelēkie, gan baltie zaķi ir visur un, manuprāt, nejūtas apdraudēti.

Riesta periodos, no kuriem viens ir arī vasarā, redzami uz ceļiem, iznāk uz brauktuves.

Lapsas redz arī pilsētu iedzīvotāji. Tā tas nav bijis mūžam, tās iekaro pilsētas kāda pēdējā pusgadsimta laikā.

Vispirms to konstatēja Rietumeiropā, piemēram, Anglijā lapsas jau sen mīt apdzīvotās vietās, un tur neviens par tām nebrīnās.

Kontinentālajā Eiropā lapsām mode apmesties uz dzīvi pilsētās nāca no rietumiem, kā arī tās pilsētu nomalēs vairojas. Iedzīvotāji sūdzējušies, ka mazdārziņos un privātmāju teritorijā tās mitinās zem šķūnīšiem. Tā ka lapsas draudzējas ar cilvēkiem.

Šobrīd daudz redz mazos lapsēnus, kas vairumā iet bojā uz ceļiem.

Ir arī lūši. Cilvēki, kuri izmanto tā saucamās slēpņa kameras, diezgan bieži redz nofotografējušos lūsi.

Tāpat arī, ja prot atšķirt pēdas, uz smilšainajiem meža ceļiem vai dubļainās vietās praktiski jebkurā Latvijas apvidū var pamanīt lūša pēdas. Iespējams, ka šīs sugas pieaugums ir lielāks nekā sastapšanas gadījumi.

Lūsis ir diezgan piesardzīgs dzīvnieks, pieaugušu pamanīt grūti, vieglprātīgāki ir pusaudži.

Uzziņai

Meža valsts reģistrā reģistrētais ziņojumu skaits par vilkiem:

• 2017./2018. gada medību sezonā – 256;
• 2018./2019. g. – 791;
• 2019./2020. g. – 868;
• 2020./2021. g. – 2435;
• 2021./2022. g. – 1382;
• 2022./2023. g. – 2488;
• 2023./2024. g. – 3215;
• 2024./2025. g. – 4445.

Līdz 10. jūlijam Valsts meža dienestam ziņots par 31 apstiprinātu vilku uzbrukumu, kurā cietuši 133 mājdzīvnieki. Pagājušajā gadā – 89 vilku uzbrukumi, 336 cietuši mājdzīvnieki.

Avots: Valsts meža dienests

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.