Juris Lazdiņš: Mēs esam tik bagāti, ka varam desmit tūkstošus hektāru izņemt no ražošanas?
18. aprīlī Ministru kabinetā apstiprināti tiešo maksājumu noteikumi lauksaimniekiem – tie regulēs pieteikšanās kārtību, likmes un kontroles mehānismus atbalsta maksājumiem nākamajiem pieciem gadiem. Lauksaimnieciskajai darbībai tie uzliks lielu birokrātisko slogu, turklāt nav saprotami pašiem lauksaimniekiem. Kādas pārmaiņas satrauc lauksaimniekus?
"Kurzemes Vārds"
Mainās pamatnosacījumi – līdz šim lauksaimnieki pildīja četrus, bet tagad pamatprasībās jau ir astoņi nosacījumi. Iedziļināties tajos – tas jau ir pirmais apgrūtinājums.
Otrais apgrūtinājums ir tas, ka situācijā ar stratēģisko plānu veidojas paradokss. Protams, ka mēs to paredzējām, ņemot vērā iepriekšējās Zemkopības ministrijas vadības attieksmi pret nozari un viņu darba stilu – pa galvu, pa kaklu skriet un saskaņot stratēģisko plānu.
Tajā mēs kā instrukcijā sarakstījām, ko drīkstam un nedrīkstam darīt un kā tas ir jādara, līdz ar to sev kaklā uzliekot važas, kuras ir tik lielas, ka mēs šodien tās vairs nespējam panest.
Piemēram, ir jauna norma, ka gar visiem grāvjiem ir jāievēro trīs metru buferjosla. Lauksaimniecībā ražas sezona sākās iepriekšējā gada rudenī, kad stratēģiskais plāns tikai tapa. Mēs esam apsējuši laukus, protams, nezinot, ka mums šāda norma būs šogad. Tagad ir stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi un šī norma, bet ko mums, lauksaimniekiem, tagad darīt?
Tā kā šī norma ir iekļauta pamatprasībās – tas nozīmē, ka pamatmaksājumam, ko tautas valodā zinām kā vienoto platībmaksājumu, mēs nevaram kvalificēties uz pilnu apjomu – mums būs samazinājums. Tas ir absurds, kas šobrīd ir izveidojies. Ko mums tagad darīt – kultivēt ārā šos trīs metrus?
Valstī kopumā tie būtu desmit tūkstoši hektāru, kas pakļauti šādiem nosacījumiem.
Mēs esam tik bagāti, ka varam desmit tūkstošus hektāru, kas ir vairāk vai mazāk divu pagastu izmērā, izņemt no ražošanas?
Brīdī, kad mēs runājam par pašnodrošinājumu pārtikā, eksporta palielināšanu, par graudaugu krīzes pārvarēšanu karadarbības Ukrainā dēļ – vieglu roku šos desmit tūkstošus hektāru atvēlēt tieši nekam?
Vēl viens no jaunajiem nosacījumiem: lai pieteiktos uz vidi saudzējošām ekoshēmām – kas ir papildus darbības, ko lauksaimnieki veic, mēslojot un smidzinot ar precīzajām tehnoloģijām – mums visi šie dati ir jāievada LIZ pārvaldības sistēmā, kas ir Valsts augu aizsardzības dienesta izstrādāta.
Mēs labprāt to varbūt darītu, bet šobrīd šī sistēma diemžēl ir tikai testa režīmā. Kā lai mēs to izdarām, ja šodien šī sistēma lauksaimniekiem nav pieejama? Turklāt šī sistēma neparedz datu importu-eksportu – tas nozīmē, ka lauksaimniekam jāsēžas pie galda – es esmu sarēķinājis, ka savā saimniecībā man vajadzētu astoņas stundas dienā 15 dienu garumā manuāli vadīt datus iekšā. Vai tas mūsdienās ir pieņemami? Vai šādus nosacījumus valsts tiešām var atbalstīt un pieņemt? Ko mums tagad ar to visu darīt?
Mēs jau martā attiecībā uz šiem noteikumiem rakstījām, ka ir nepieciešams pārejas periods.
Sezona ir sākusies 2022. gada rudenī, un, pieņemot noteikumus 2023. gada aprīlī, protams, ka nevaram atgriezties pagātnē un šīs darbības veikt citādāk, tāpēc arī šo pārejas periodu prasījām, bet tāds diemžēl nav paredzēts.
Un nav arī risinājuma vai piedāvājuma, kā tad mums šo sezonu saimniekot, bet sankcijas gan ir rūpīgi sarakstītas, kas pienākas par šo nosacījumu nepildīšanu.
Šodien es šādus nosacījumus nevaru izpildīt un līdz ar to jau esmu likuma pārkāpējs – veidojas absurda situācija, un tas liecina par ierēdņu atrautību no realitātes.
Juris Lazdiņš, biedrības ”Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs