Īrija ir nonākusi grūtībās, un lūgusi sniegts finansiālu palīdzību, kas stabilizētu valsts banku sektoru un garantētu iespēju pasargāt Eiropas ekonomiku kopumā. Par Īrijas valdības lēmums vērsties pēc starptautiskas finansiālas palīdzības sabiedrībā izraisījis sašutumu. Iedzīvotāji pat devās ielās, tādējādi paužot savas dusmas.

Es nedomāju, ka tas ir kaut kas slikts, ka Īrija aizņemas. Tas pasaulē nav nekas jauns, jo daudzām valstīm ir problēmas, arī Latvijai. Neuzskatu, ka šobrīd Īrijai kā valstij klājas slikti, es vismaz to neizjūtu. Ir vietas, kur situācija ir daudz traģiskāka. Iespējams, ka savā ikdienā izmaiņas jutīšu pēc pāris nedēļām, kad sāks samazināt pabalstus, palielinās nodokļus, celsies cenas. Bet par to nesatraucos, jo esmu iemācījusies izdzīvot ar minimāliem līdzekļiem. Tad jau Latvijas situācija ir daudz traģiskāka un nopietnāka. Šeit tomēr valdība ir daudz pretimnākošāka un arī cilvēki ir daudz optimistiskāki, atvērtāki.

Jāsaka, ka pirms pāris gadiem situācija darba tirgū Īrijā bija labāka. Darbu varēja atrast vieglāk, lai gan arī tagad man vienmēr atrodas kāds darbiņš vai haltūra. Šo piecu gadu laikā, kopš dzīvoju Īrijā, esmu izveidojusi labas attiecības ar šejieniešiem. Jā, lai nopelnītu, cilvēki dodas uz blakus esošo Lielbritāniju, tādēļ, ka Īrijai ir sākušās problēmas, taču pati personīgi nevienu nepazīstu. Ir paziņas, kas aizbraukuši uz Norvēģiju, bet tie nav latvieši. Daži ir izlutināti un kuram katram darba piedāvājumam nepiekrīt, un, piemēram, trauku mazgāšanai restorānā atsaka.

Īrijā esmu kopš 2006.gada augusta. Atbraucu, lai sapelnītu naudu maģistrantūras studijām, jo netiku budžeta grupā, un lai nodrošinātu savai ģimenei nepieciešamo. Pabeidzu Liepājas Pedagoģijas akadēmiju, bet diemžēl Latvijā pedagogi netiek pienācīgi atalgoti, algas ir mazas. Es nespētu nodrošināt sevi un savu ģimeni. Bija doma pastrādāt tikai vienu gadu un atgriezties, bet, padzīvojusi šeit dažus mēnešus un saņemot normālu algu, sapratu, ka uz tik drīz atpakaļ nedošos. Ar savu mēnesī nopelnīto naudu Īrijā spēju nomaksāt visus rēķinus, nodrošināt ģimeni ar visu nepieciešamo un pat iekrāt, ko nekad nespētu, dzīvojot Latvijā ar savu augstāko izglītību.

Ar savu dzīvi šeit esmu ļoti apmierināta. Pirmais gads bija pats grūtākais, kamēr iekārtojos un apradu. Šobrīd šeit jūtos kā mājās. Man ir ģimene – vīrs un divi dēli, tāpēc vientuļa nejūtos. Neilgojos pēc mājās, jo arī māsa ar ģimeni un brālis ar draudzeni dzīvo šeit jau vairākus gadus. Bieži satiekamies. Vismaz divas reizes gadā pie mums atbrauc ciemos mamma. Īrijā pietrūkt siltās Latvijas vasaras un sniegainās ziemas. Jā, daba.

Tā kā dzīvoju Īrijā, īpaši neiespringstu par Latvijas problēmām. Parasti, kad zvanu uz mājām, vienmēr dzirdu, cik visiem ir grūti, ka darba nav, slēdz bērnudārzus, skolas, nogriež algas, arī pensijas. Grūti ko tādu klausīties, tāpēc apbrīnoju ģimenes, kas cīnās un izdzīvo. Visvairāk man žēl pensionāru, bērnu un daudzbērnu ģimenes.

Karīna Vargovcik,
Īrijā dzīvo piecus gadus