Lai
arī varbūt mums pašiem sajūtās šķiet, ka līdz pavasarim vēl
tālu, atlidojušie putni vēsta ko citu – dabā tas jau ir
iestājies. Un nav tā, ka atlidojušie pavasara migranti būtu kādi
atsevišķi indivīdi. Aptuveni pirms divām nedēļām Nīcas laukos
bija vērojams ap trīs tūkstošiem zosu, un tas jau Nīcai ir
normāls skaits.

Putnu
vērošanā neviens gads nav tāds pats kā iepriekšējais. Varu
teikt, ka divu vienādu pavasaru man nav bijis. Šis gads īpaši
izceļas ar ļoti daudziem agri atlidojušiem putniem. Gandrīz visām
sugām, kas šobrīd mūspusē un Latvijā novērotas, ir fiksēti
līdz šim agrākie novērojumi. Kopējā griezumā raugoties, dabā
un putniem pavasaris ir iestājies par trīs nedēļām ātrāk, nekā
parasti. Zosis, ziemeļu gulbji, ķīvītes, meža baloži, dzērves
– šīs ir tās putnu sugas, kas dod pirmos signālus tam, ka
pavasaris tuvojas.

Liepājas
apkārtne, Nīca, Dienvidkurzemes tālākais stūris ir, manuprāt,
tādā kā izredzēto statusā – šeit pavasaris atnāk ātrāk
nekā citviet, līdz ar to tieši šeit tiek pamanīti pirmie
pavasara migranti. Esam soli priekšā visai pārējai Latvijai.
Šogad pirmās meža zosis novērotas jau 3.februārī, un tas bija
tieši Nīcā, Centrāllatvijā tās pamanītas tikai aizvadītās
nedēļas otrajā pusē. Jāgaida, kad kustība sāksies ar
austrumos.

Man,
kā ornitologam, satraucošs ir katrs pavasaris. Jā, gaidu
atgriežamies pirmos putnus, lai arī cik varbūt parasta šī suga
būtu un citā situācijā, iespējams, pat tai nepievērstu
uzmanību. Bet tas, ka tā ir pirmā, kas Latvijā atgriezusies no
siltākiem apvidiem, padara to īpašu. Vienmēr satraucoši dzirdēt
pirmo cīruļa dziesmu. Neteikšu, ka man ziema nepatīk. Tāda ar
sniegu, mīnus 10 vai 15 grādiem ir pat jauka. Bet pavasari tomēr
gaidu.

Liepāja
ir ļoti pateicīga vieta putnu vērošanai. Manā skatījumā –
viena no top
vietām Latvijā, jo šeit putnus iespējams vērot un dzirdēt
principā visu cauru gadu. Arī ziemā pie mums ir daudz kā
interesanta. Ir patiesībā vairākas vietas, kurp doties iepazīt
putnus, nav nemaz kaut kur speciāli jābrauc ārpusē. Ļoti laba
vieta vērošanai ir ezers, laipa Lauku ielas galā, Golodova
dambis, kur arī uzbūvēts
vērošanas tornis, Dienvidu mols. Piejūras parks vispār pavasarī
ir ļoti interesants. Ja ir vēlēšanās izzināt, tad tieši tur
daudz ko var redzēt un dzirdēt. Tur martā un aprīlī ir tiešām
bagātīga putnu daudzveidība. Sevišķi, ja trāpīts putnu dienā.
Ir arī, protams, kad ir klusuma periodi, un putnu aktivitāte maza.
Pats parkā esmu novērojis daudz un dažādu sugu. Piekrītu kolēģim
no Somijas, kurš teicis, ka putni ir mums visapkārt, tikai, vai mēs
tos dzirdam un redzam?

Ja
ir doma doties dabā vērot putnus, un ir iespēja paņemt līdzi,
piemēram, binokli, noteikti to iesaku. Jo bieži vien, redzot kādu
putnu tuvplānā, sajūtas ir daudz spilgtākas. Putni, kā zināms,
mūs pārāk tuvu laist sev klāt negrib, tos varam vērot
lielākoties no attāluma. Un tas bieži vien ir tik liels, ka ar
neapbruņotu aci neko vairāk par mazu pelēku putniņu arī
neredzam. Bet, ja ieraugām to palielinājumā vai kādā optikā,
saprotam, ka nav nemaz jābrauc uz Brazīlijas mūža mežiem vai
Madagaskaru, jo tepat, Latvijā, ir daudz košu un krāsainu
spārnaiņu.

Otrs,
ko varu ieteikt, – pamācieties putnu dziesmas, kaut vai biežāk
sastopamajām sugām. Daļu putnu mēs pat ieraudzīt nevaram, tas
vairāk attiecas uz laika posmu, kad kokiem jau lapas. Bet pavasara
migrācija būtībā ilgst no marta līdz pat Jāņiem. Un pēc
Jāņiem savukārt ceļu uzsāk pirmie rudens migranti. Tā kā
būtībā kustība dabā notiek visu laiku, putnu ceļošana ir
nepārtraukts process, kam ir vērts pievērst uzmanību.