Man šķiet, ka
reizēm medijos netiek pilnībā atspoguļotas skolotāju prasības – par ko iestājas
pedagogi un par ko ir viss tracis saistībā ar gaidāmo streiku. Jaunā skolotāju
algu modeļa mērķis ir sakārtot šo jomu, lai pedagogiem nebūtu pārslodzes un
pārstrādes. Problēma ir tajā apstāklī, ka valstij nepieciešams vairāk naudas,
lai šo ieceri īstenotu, bet rezultātā, visticamāk, visi skolotāji, vai vismaz
lielākā daļa, šī modeļa ieviešanas rezultātā būs zaudētāji. Proti, tie
skolotāji, kas strādā lielajās pilsētās, spēcīgās skolās un kas šobrīd saņem
labu atalgojumu, tagad saņems mazāk, jo vairs nevarēs strādāt tuvu pie divām
likmēm. Viņiem atalgojums varētu kristies par 100 līdz 150 eiro. Savukārt mazās
reģionu skolas, kuru dēļ šīs pārmaiņas lielā mērā ir iecerētas, arī dabūs mazāk
naudas, jo šajās skolās ir mazs skolēnu skaits. Dažās šajās mazajās reģionu
skolās, piemēram, direktors strādātu ar likmi 0,5 vai pat 0,3. Man tad rodas
jautājums – kā var skolu vadīt, strādājot uz pusslodzi vai trešdaļu likmes?
Labi, ir darbi, par kuriem atalgojums ir atkarīgs no bērnu skaita, bet ir arī
administratīvie darbi, kur bērnu skaits neko nenosaka.

Es laikam nekad
neesmu bijis streiku piekritējs un domāju, ka ar radikālām rīcības formām kaut
ko risināt ir grūti. Ja kāds kā piemēru min Grieķiju vai citas dienvidzemes,
kur iedzīvotāji par visu, kas nav pa prātam, metas streikot vai protestēt, tad
gribu norādīt, ka krīze Latvijā un Grieķijā sākās reizē, bet mēs no tās esam
tikuši ārā, kamēr grieķi joprojām turpina cīnīties un ar saviem protestiem neko
nav atrisinājuši. Streiks ir galējs risinājums, ja rodas sajūta, ka citādi tevi
neuzklausa, bet jāapzinās arī savas valsts iespējas.

Problēmu izglītības
jomā būtu jārisina strukturāli, nevis piemērojot kārtējo copy/paste modeli. Ja
prasa vairāk naudas, tas nozīmē, ka tā kādam vai kaut kam tiks atņemta, jo
naudas ir tik, cik tās ir. Jautājumu vajadzētu pārveidot skolu tīklu
sakārtošanā – to var izdarīt ar esošajiem resursiem un līdz ar to arī panākt
labu atalgojumu pedagogiem. Līdz šim ar reformu ieviešanu klājies grūti.

Vidējais skolotājs
ir ļoti konservatīvs, kas grūti pielāgojas pārmaiņām. Klasiskais vecās paaudzes
skolotājs vienmēr uzskatīs, ka viņš zina labāk. Līdz ar to šajā vidē grūti ir
panākt jebkādas pārmaiņas. Vide ir neelastīga. Liepājā jau bija mēģinājums
sakārtot skolu tīklu un tad bija redzams, kāds tracis sākās līdz ar
mēģinājumiem sakārtot 10., 12. un 15.vidusskolu. Manuprāt, būtu bijis labi, ja
kaut daļu no šī skolu tīkla izdotos sakārtot pamazām, soli pa solim. Sakārtojot
skolu tīklu mēs optimizētu pašvaldības un valsts resursus. Mēs priecājamies par
izglītības jomu Igaunijā, bet mūsu ziemeļu kaimiņi tieši to arī izdarīja –
sakārtoja skolu tīklu, tagad ir labas algas pedagogiem, mācību laboratorijas
skolēniem. Pie mums viss sākas ar prasību pēc naudas, bet dzīvē tā nenotiek –
vispirms izdari, un tad par to saņem atalgojumu.

Bet visai šai
jezgai pa vidu tiek sagaidīta un svinēta Skolotāju diena, un vismaz manā skolā
šos svētkus nekas neaptumšo. Tā ir diena, kad skolotājs saņem nemateriālo
paldies par savu darbu, ko mēs ikdienā nesadzirdam, ko ikdienā nepasaka. Mūsu
skolā pedagogi saņēma tādu mazu grāmatiņu ar paldies vārdiem – tie ir tie īstie
pateicības vārdi, kas aizskar līdz sirds dziļumiem. Svētki ir arī tad, kad
skolēns mirdzošām acīm stāsta – es, skolotāj, visu nakti domāju par jūsu
uzdevumu vai – mēs ar mammu līdz pusnaktij meklējām atrisinājumu jūsu
uzdotajam! Tas ir gandarījums un garša, ko nekas cits nevar iedot.