Kad izvēlējos mācīties par vēstures skolotāju, man likās, tas ir mans mērķis – palīdzēt skolēniem sevī attīstīt patriotismu. Neslēpšu, tas ir grūti. Tikai caur paša piemēru, un tas nav nekas jauns.

Tā tas notiek ar daudz ko mūsu dzīvē. Ja skolotājs stāstīs par šiem svētkiem un izrādīs vēlmi piedalīties skolas un citās aktivitātēs, tad arī bērniem un jauniešiem radīsies sajūta, ka tas ir pilnīgi normāli, ka mēs svinam un atzīmējam. Jo vairāk mēs, pieaugušie, paši centīsimies, jo vairāk tas raisīsies jaunajā paaudzē.

Strādājot skolā, ne vienmēr tā no malas nosakāms, kura audzēkņa ģimenē valsts svētkus atzīmē un kura ne. Bieži vien ļoti svarīgi ir tas, kāds vispār ir pats bērns vai jaunietis. Cik aktīvs viņš ir, cik ieinteresēts piedalīties, līdzdarboties. Kad mēs vairāk parunājam, uzzinu, ko ģimenē dara, vai ir kādas tradīcijas. Bet, kad gatavojamies, piemēram, 11. novembra lāpu gājienam, tad jau īsti nav svarīgi, vai tas ģimenē iepriekš ir darīts vai ne. Ja viņam ir šī sajūta, ka viņš to vēlas, tad to arī dara.

Protams, 4. maija nozīmi, salīdzinot ar 18. novembra notikumiem, ir jāskaidro un jāstāsta vairāk. Tā būtība tiek izcelta audzināšanas vai vēstures stundās. Mazajām klasītēm pilsētā ir konkurss, kurā vairāk tiek akcentēts 4. maijs.

Piekrītu, ka, no vienas puses, mums nav tāda viena liela tradīcija, ko mēs visi zinātu un šajā dienā darītu, taču, no otras puses, sajūta, ka kaut kas šajā dienā mums ir jādara, pēdējos gados tomēr ir.

Tā ir oficiāla brīvdiena, ko izjūt gan skolēns, gan darba ņēmējs. Mums ir dota iespēja svinēt, kaut ko darīt, ne vienkārši palikt mājās. Šogad Liepājā notiks orientēšanās spēles “Liepājas pēdas Latvijā”. Varam šajā dienā izcelt to, ka atzīmējam brīvību un esam kopā ar sev mīļiem cilvēkiem, un tas man liekas ļoti svarīgi. Arī jauniešiem būt kopā ar savu ģimeni nozīmīgos valsts datumos.

Runājot ar skolēniem dažādās vecuma kategorijās, cenšos uzsvērt, ka mums ir jābūt pateicīgiem, ka dzīvojam brīvā valstī, varam runāt, ko vēlamies, darīt, ko vēlamies, būt aktīvi politikā vai sabiedriskās jomās. Par to mums jābūt gan pateicīgiem, gan arī šī iespēja ir jāizmanto. Nevaram tikai pasīvi vērot no malas, kas notiek apkārt.

Situācijā, kad Ukrainā ir karš, brīvības jēdziens un 4. maija svētki būs lielāka vērtība tieši pieaugušajiem. Bērniem un jauniešiem vienkārši ir grūtāk to visu izprast.

Par to ir jārunā, jāsaka, ka brīvība ir jānovērtē, un tieši tāpēc, ka pasaulē notiek briesmu lietas, ko negaidījām. Tas vēl vairāk izceļ, kāpēc mums jābūt savā valstī, savā vietā.

Jābūt pateicīgiem par to un jāciena Latvija.

Daudz esmu domājusi par to, kas varētu mainīt to cilvēku uzskatus, kas valsts svētku dienas nesvin, ko pamato ar “briesmīgo ekonomisko stāvokli” un to, “cik viss te ir slikti”. Manuprāt, šīs abas lietas viena no otras jāatdala. Mums ir jānovērtē tas, kas mums ir apkārt, kaut vai daba, vieta, brīvība, iespēja darīt, ko mēs vēlamies.

Manuprāt, svarīgāk par naudu ir tomēr ģimene. Un, jo vairāk izjutīsim šo kā prioritāti, jo mazāk ekonomiskās lietas liksies tik sliktas. Ģimenes un kopābūšana ir pats svarīgākais. Lai gan saprotu, ka cilvēki ir dažādi, tāpat viņu iespējas. Bet es tomēr ģimeni liktu blakus patriotisma sajūtai, dzimtenes sajūtai. Liktu vienādības zīmi. Un, ja to visu sajustu vienādi, tad mums arī būtu tā īstā sajūta, kādai ir jābūt valsts svētku dienā.

Kintija Sila, J. Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolas vēstures skolotāja