Kaitbords vienmēr ir
bijis un būs ekstrēms sporta veids. Jo stiprāks vējš un lielāki
viļņi, jo pūķotājiem lielāks prieks un asākas izjūtas.
Protams, tas ir saistīts ar risku, ko izvēlas pats ekstrēmā
sporta veida piekritējs. Bet ir jāapzinās: ja notiek nelaime, tad
bīstamajos laika apstākļos ar savu dzīvību jāriskē arī
glābējiem. Riskē arī kuģu un helikopteru apkalpes, kas steidzas
palīgā vētras laikā.

Protams, glābēji nekad
neatteiks palīdzību. Arī mēs pagājušajā vasarā vismaz trīs
reizes esam steigušies palīgā jūrā iepūstam kaitbordistam.
Neviens jau nenovērsīsies, darīs visu, kas būs viņa spēkos. Ja
glābēji ir tuvumā, tad vēl var kaut ko līdzēt, bet nelaimes
gadījumā pie Kolkas acīmredzot tā nebija.

Ir izskanējis viedoklis,
ka ekstrēmā sporta veida piekritējiem – pūķotājiem, vēja
dēļa braucējiem u. c. – vajadzētu izstrādāt kādus
noteikumus, lai varētu viņus kontrolēt, cik tālu drīkst iet
jūrā, kādos laika apstākļos to drīkst utt. Manuprāt, tā jau
var aiziet līdz absurdam. Var, protams, noteikt visādus noteikumus,
bet cik reāli būs kontrolēt to izpildi? Nevaru iedomāties, kā
tas būtu iespējams visā garajā jūras piekrastē.

Diemžēl, ja cilvēks
izvēlas tādus ekstrēmus laika apstākļus savam hobijam, tad pats
par to arī atbild.