Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe vēlas, lai tiktu izvērtēta ministrijas darbinieka, Tautas partijas Jaunatnes nodaļas vadītāja Gunāra Elkšņa rīcība. Ko Elksnis tādu izdarījis? 18.decembrī piedalījies piketā pie Saeimas pret administratīvi teritoriālo reformu. Piketa laikā vairāki tā dalībnieki mīdījuši kājām un pēc tam metuši atkritumu urnās Latvijas karodziņus. Vai Elksnis arī? Nē, bet viņš nav nekādi centies aizkavēt necienīgo rīcību, viņš aktīvi stāvējis un pasīvi noraudzījies valsts karoga mešanā atkritumu tvertnēs.

Lai novērstu jebkādus pārpratumus, pateikšu uzreiz – esmu kategoriski pret idiotiskām protesta formām, tādām kā karogu mīdīšana kājām, sēdēšana vai ēšana himnas laikā un citām, būtībā tikai pašu protestētāju, pazemojošām sankcijām.

Un tomēr. Varbūt ir vērts aizdomāties par to, kā esam nonākuši no tās situācijas, kad sarkanbaltsarkano karogu uzlūkojām asarām acīs līdz tai, ka ir cilvēki (turklāt nepavisam ne okupanti!), kas to mīda kājām. Ministre izrādījusies aktīva citu saucēja pie atbildības. Nezinu, vai drīkst noraudzīties tajā, ka citi kājām mīda karogus, bet pašam tā darīt, protams, ir cilvēka necienīga rīcība. Taču nav neviena paša aktīvista, kas uzstātu, ka ir jāizvērtē to rīcība, kas katru dienu mīda kājām cilvēkus. Karogs ir valsts simbols. Diemžēl mūsu valsts savus cilvēkus kājām mīda katru dienu – zemniekus, uzņēmējus, pensionārus, bērnu vecākus, visus, visus. Un tad ir gribot negribot jādomā, vai šajā laikā, kad mums ir papilnam īstu, sāpīgu un draudīgu problēmu, ir jārīko izmeklēšana attiecībā uz cilvēku, kas pats turklāt nevienu karogu nav kājām mīdījis? Kāpēc ministre nevēlas izvērtēt to, kā tiek kājām mīdīti skolotāji un augstskolu mācībspēki, par kuru algu nevar cilvēcīgi paēst, bērnu vecāki, kas sūta bērnus “bezmaksas” valsts skolās, bet kam valstiskais rekets reizēm gatavs noģērbt pēdējo kreklu par mācību līdzekļiem, kas tomēr ir maksas (pretēji Satversmei!), studentus, kas nevar samaksāt par augstāko izglītību?

Vēl par karogiem. Tie lepni plīvo pie skolām, augstskolām, pat bērnudārziem – itin kā patriotisma audzināšanas nolūkos. Bet vai mērķis ir sasniegts? Bērnudārzu audzēkņiem karogu esamība vai neesamība ir puslīdz vienaldzīga, viņu aizraujošajā rotaļu pasaulē ir daudz svarīgākas lietas. Augstskolas apmeklē pārsvarā jau nobriedušas personības, kam savu problēmu gana, tāpēc varētu būt, ka arī viņus karogs sevišķi nesatrauc. Bet skolās? Tas ir periods, kad cilvēks nobriest, izveidojas, laiks, kad viņa spriedumi dažkārt ir visasākie un nesaudzīgākie. Kāds karogs un kādu patriotismu iemācīs bērnam, kura tēvs/māte ir izdarījis pašnāvību, jo nevar atdot kredītu? Pie tam, ne jau tāpēc, ka tēvs vai māte būtu bijis bezatbildīgs kredītņēmējs ar vieglprātīgu attieksmi pret dzīvi, bet tāpēc, ka valsts – VALSTS, kuru mums paģēr cienīt, ir novedusi cilvēkus šajā tautsaimnieciskajā bezizejā. Kādu patriotismu ar karogu vicināšanu cer iemācīt tiem bērniem, kuru vecāki spiesti strādāt ārzemēs, kuru vecāki ir apzināti izputinātie lauksaimnieki, kuru vecāki cietuši cukurfabriku likvidēšanas afērās, tiem bērniem, kuri nevar iet tajā karogotajā skolā, jo nav naudas, lai iegādātos zābaciņus utt.

Jā, mani var sodīt par to, ka atsakos valsts svētkos izkārt karogu. Tikai valsts ar mani var darīt, ko grib, un neviens netiks sodīts. Normāli audzinātam cilvēkam tas ir pašsaprotami, ka par karogu ņirgāties ir necienīgi. Tomēr skumji, ka karogus mūsu valstī aizstāv, bet cilvēkus ne. Jo kam tad tas karogs ir vajadzīgs, ja ne cilvēkiem? Kam to vajadzēs, ja Latviju kā valsti izdosies iznīcināt? Bet varbūt paši esam vainīgi? Varbūt vajag pierādīt, ka varam rīkoties, piemēram, nevis draudēt, ka pie Saeimas vedīs un gāzīs mēslus, bet aizvest un izgāzt? Katrā ziņā ir pēdējais laiks vairs neļaut sevi mīdīt kājām. Jo citādi drīz vairs nebūs, ko darīt nedz karogu mīdītājiem, nedz to aizstāvjiem.

Kristīne Jākabsone,
“Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja