Interesanti – ar katru gadu Eirovīzijas dziesmu konkursam tiek pieteiktas arvien garlaicīgākas, sliktākas un neizteiksmīgākas dziesmas, tomēr jau otro gadu pēc kārtas uzvar dziesma, kuru es ne tikai nepārslēgtu, ja tā skanētu pa radio, bet arī labprāt pats pameklētu, kur paklausīties. Vācijai maija mēnesis aizvadīts, es pat teiktu, über-labi.

Par Latvijas startu šī gada Eirovīzijā – man žēl par Aishu. Bet nevis tāpēc, ka viņa netika finālā, bet tāpēc, ka viņu ieģērba neglītā kleitā, pateica, ka šausmīgi jāsarauc piere, kad dzied, jāatsakās no visiem iespējamiem monitoriem un kontrolēm, un, vispār, jādzied dziesmā vārdu salikums “Mr. God”. Man Aisha labāk patika īsos svārkos ar zābakiem kājās, nebēdnīgu bērna skatienu, dziedam kaut ko par ballīti, rokenrolu un/vai mīlestību, nevis visaptverošām, sociālām, politiskām un eksistenciālām problēmām.

Šogad mani personīgie favorīti sākumā izpelnījās šo statusu manās acīs ar to, ka, gluži tāpat, kā es, visu šo pasākumu neņem nopietni. Krievs Pjotrs Naļičš ar savu blici manu uzmanību izpelnījās jau pirms kāda pusgada, kad internetvietnē YouTube uzgāju dziesmu “Gitar”, ko daudzi no Jums arī droši vien ir dzirdējuši. Tas likās tāds feins prikols, nolēmu pameklēt, vai maskavietis spēlē arī koncertus. Spēlē gan, kā nu ne, ar veselu grupu! Idejiski nedaudz atgādināja “Labvēlīgo tipu” – ar humoru piesātināta, bet augstā līmenī, profesionāli izpildīta mūzika. Tāpēc arī sapratu, ka dziesma “Lost And Forgotten”, ar kuru Pjotrs Naļičš startēja šī gada Eirovīzijas dziesmu konkursā arī ir tāds, kā joks. Un tieši tas taču Eirovīzijai piedien – ākstīšanās uz skatuves. Tā vismaz varētu domāt. Pirmajā pusfinālā dzirdētais beļģis ar dziesmu par (un ar) ģitāru man sākumā nepatika, jo likās, ka baigi nopietni piegāja tam pasākumam. “Ai, nu ko tas čalītis tur dara… Tādu dziesmu taču varētu arī pa radio paklausīties, kāpēc tai jāskan šajā balagānā?” nodomāju. Tā īsti man par favorītu viņš arī nekļuva, bet par viņa panākumiem un punktiem es tomēr priecājos – šīs Eirovīzijas notikumi liecina, ka no tās žūriju būšanas kaut kāda jēga tomēr ir! Varbūt nemaz tik ļoti vairs nepiedien tā ākstīšanās uz skatuves?

Pirms kāda laika es ļoti sāku uztraukties (nu, cik nu vispār Eirovīzijas dziesmu konkurss var likt kādam par kaut ko uztraukties), par to, ka sadalītā Dienvidslāvija nu balsos pati par sevi no katras sētas, kur ievilkts telefons, un sāksies baigākā balkanizācija. Biju pat atklājis formulu, kā veidot Eirovīzijas hītu – jābūt spēcīgam bītam, jābūt glītai dāmai pie mikrofona (vai kārtīgi iesauļojušam puisim, var arī nebūt pārāk glīts), un jābūt kādam etno-elementam. Vai tā būtu stabule, trejdeksnis, tautastērps vai suitu sieva, tam nebūtu nozīmes. Tomēr manam uztraukumam, acīmredzot, nav bijis pamata un formula arī īsti vairs nestrādā. Beigu beigās precīzi šī gada pirmo piecinieku neatceros, bet viss gāja uz to, ka dziesmas, kas bija patiešām sliktas, tur pa balsošanas tabulas apakšgalu arī ņēmās. Nu, varbūt man gluži pie sirds negāja tas grieķu mačo, un īstu mūziku es tanī priekšnesumā nesaskatīju. Bet tomēr Vācija, Beļģija, Rumānija, Dānija, Turcija – šīs dziesmas tiešām bija okey (un tas priekš Eirovīzijas ir vispār wow), tāpēc, varbūt pārdroši, bet paziņoju, ka Eirovīzijas pasākumā sāk atgriezties veselais saprāts, un ceru, ka nākamgad uz Eirovīziju varam aizsūtīt ko atbilstošāku. Pēdējo divu gadu uzvarētāji ir uzvarējuši tāpēc, ka viņiem ir bijušas gluži vienkārši fantastiskas dziesmas. Ne šovs, ne frizūra, ne ādas krāsa noteica uzvarētāju konkursā Maskavā pērn vai Oslo šogad… Atslēgas vārds ir – vienkāršība. Ir par ko padomāt un ir uz ko tiekties un cerēt!

Kristofers Knesis,
“Rietumu Radio” dīdžejs