– Kā vēl varam veicināt vakcināciju?

– Es tiešām nezinu! Vai tiešām cilvēki neskatās, vai neredzēja televīzijas pārraidē, kā pirmdien Stradiņos izvietoja papildu gultas kovida slimniekiem, ka tiek uzrunāti brīvprātīgie, kas palīdzēs grozīt pacientus un viņus pabarot? Ko vēl vajag, lai pārliecinātu par situācijas nopietnību?

– Esat potējusi tūkstošiem cilvēku.

– Sāku potēt no februāra, tiklīdz vakcīnas kļuva pieejamas publiski. Tas bija laiks, kad bija kovida ārprāts pansionātos – Iļģos, Rokaižos, Vaiņodē.

– Vai šajos mēnešos ir mainījusies cilvēku izpratne par potēšanās nepieciešamību?

– Domāju, ka vakcinēšanās zemie skaitļi (Liepājā 14. oktobrī bija potējušies 48 procenti iedzīvotāju, valstī rādītājs līdzīgs – N. D. ) pierāda to, kāda sabiedrībai ir izpratne. Vakcinācijas centros, lai cik skumji, dzirdam šādus argumentus: “Es tagad varēšu iet veikalā!” Bet tas, ka mājās ir vecs tuvinieks un ka nāk tā stunda, kad mediķiem būs jāizvēlas, vai reanimēt darbspējas vecuma pacientu, nevis senioru, – par to cilvēki neaizdomājas. Var pienākt minūte, kad palīdzību sniegs tam, kuram ir lielākas izredzes izdzīvot, jo visiem palīdzēt nebūs iespējams.

Varbūt cilvēki nesaprot: turpmākajās nedēļās ātrie stāvēs pie slimnīcas varbūt pat trīs vai piecas stundas, lai nodotu tai slāpstošu pacientu, un tikmēr nevarēs aizbraukt pie nākamā pacienta.

Tas nozīmē – nebūs, ko izsaukt palīgā. Šādas traģiskas situācijas Latvijā pašlaik, pēc infektologu aplēsēm, ir paredzētas apmēram trīs nedēļas. Un ko tad teiks tie nevakcinētie cilvēki, kura tuvinieks tajā mašīnā slāps?

– Droši vien esat daudz taujāta par vakcīnu blaknēm.

– Protams. Tagad katru dienu pamazām jau vakcinējam trešās devas senioriem, arī ārstiem. Blakusparādības tiešām ir apmēram pusei cilvēku. Bet vai tiešām diennakts drudzis, sāpoša roka, reizēm slikta dūša, temperatūra ir tik nenormāli nepārdzīvojams gadījums salīdzinājumā ar to, kā ir smakt no kovida, kad plaušas pārvēršas par kaut kādu nesaprotamu cietu un neelpojošu masu, un cilvēks patiešām slāpst? Tas ir nežēlīgi – tuvinieku nav klāt, kad cilvēks slāpst un mirst. Tuvinieki to neredz, un viņi arī nerunā ar slimnieku pa telefonu, jo viņš nav spējīgs parunāt.

– Esmu lasījusi arī divu konkrētu liepājnieku stāstus, ka viņiem blaknes ir bijušas ļoti smagas vismaz nedēļu.

– Jā, var arī būt tā, ka ir bijušas sirdsklauves cilvēkam agrāk un tagad līdz ar poti ir bijis saasinājums, pat arī piepampuši limfmezgli un 40 grādu temperatūra. Katrā ziņā arī šādi, retie nopietnākie gadījumi, ar kādiem esmu sastapusies, neviens nav bijis ārpus tā, kas aprakstīts klīniskos pētījumos. Reti tā tiešām var būt, ar to ir jārēķinās. Dažkārt pakāpjas asinsspiediens – bet mēs piesakām cilvēkiem, pasekojiet tam, un lietojiet savus medikamentus! Citreiz ir vienkārši nogurums, tad fiziski nenogurdinām sevi pēc potes, paguļam! Strādājošajiem tas ir jāizrunā darbavietās – vai pēc potes ņem slimības lapu, vai potēšanai dod brīvu darba dienu. To risina katrā darbavietā citādi.

Aicinu – izvērtējam arī to, ka kovids nevērtēs neko. Ieliekam svaru kausos, kas mums ir svarīgāks. Ja esi astmatiķis, hronisku bronhītu slimnieks, katru trešo gadu dabū smagu gripu – tad saliekam to visu svaru kausos – kas būs, ja dabūsi kovidu, un strādās tikai puse no plaušām?

– Cilvēks ieliek sevi svaru kausos un saka – esmu vesels, kam man!

– Jā, veselam ir lielāka varbūtība izķepuroties pašam. Diemžēl Latvijā ar kovidu ir aizgājuši arī jauni un it kā veseli cilvēki.

Katrs lai izvērtē, vai viņš vēlas būt tajā kastītē, kurai vāku neatvērs.

Un lai katrs padomā par saviem senioriem. Mājas vizītēs man seniori saka – es taču nekur neeju! Bet kāds atnāk – atnes zāles, pārtiku. Jūsu piecām hroniskām diagnozēm kāds var atnest arī kovidu. To nemanāmi un nezinot var izdarīt pat vakcinētais, un vecajam nevakcinētajam tas var būt liktenīgi. Vakcinētajiem ir maza iespēja nēsāt kovidu, jo vīruss nomirst uz potēta cilvēka gļotādām. Bet vecam, slimam cilvēkam ar to mazumiņu tas var būt “punkts uz i”.

– Dažs runā, ka potēšanās draud ar neauglību.

– Šādu pierādījumu nav. Turpretī ir novērojums, ka pašreiz jaunām nepotētām sievietēm nedaudz biežāk nekā agrāk gadās spontāni aborti agrīnās grūtniecības nedēļās, un nav saprotams, kādēļ. Tas jāpēta, taču tiek pieļauts, ka tās varētu būt nemanāmi vai viegli pārslimota kovida sekas. Sievietēm agrīnā grūtniecības periodā vakcinēties nevajadzētu, savukārt trešajā trimestrī gan, tādēļ ka ir liels risks kovida dēļ bērniņu zaudēt. Sievietēm, kas plāno grūtniecību, vislabāk būtu potēties laikus pirms bērna ieņemšanas.

– Vai uzņēmēji aktīvi organizē savu darbinieku potēšanu darbavietās?

– Pirmdien divos uzņēmumos savakcinējām 60 cilvēkus. Piektdien kādā uzņēmumā – simt. Tie ir uzņēmumi, uz kuriem esam braukuši regulāri, agrāk potējām pret gripu. Katrā ziņā arī darba devējam ir tiesības prasīt no darbinieka vakcināciju, kā tas ir, piemēram, manā doktorātā, kur darbinieki ir cauru dienu kontaktā ar citiem cilvēkiem. Gādājot par darbinieku potēšanu, es domāju par to, kā pasargāt viņus no šīs infekcijas, un arī par to cilvēku drošību, kas apmeklē doktorātu.

– Potējat doktorātā, pie veikala “Lielie logi”, tagad arī Latviešu biedrības nama lielajā zālē, braucat uz dzīvesvietām. Vai cilvēku aktivitāte tagad ir pietiekama?

– Potēties nāk uzplūdiem. Šodien pirmā diena Latviešu biedrības namā, ir ļoti mierīgi un patīkami. Nāk cilvēks aiz cilvēka. “Lielajos logos” ir par šauru. Ceru, cilvēki izmantos iespēju nākt uz biedrības namu, jo te nebūs jāgaida uz ielas. Tas ir svarīgi, jo lielākā daļa cilvēku nāk ar negācijām, jūtas piespiesti potēties, saka – darbam to vajag. Taču nepadomā par to, ka, piemēram, šodien, Liepājas Reģionālajā slimnīcā reanimācija ir pilna tieši ar nevakcinētiem kovida pacientiem.

– Vai mājsēde cilvēkiem liks padomāt – vajag potēties!

– Godīgi sakot… Redzot, ka lielai sabiedrības daļai svarīgākie dzīvē ir veikali, – mājsēdi, protams, vajadzēja pasludināt jau agrāk. Šķiet, ka daudziem cilvēkiem ir vienalga, ko runā ārsti. Kamēr traģēdija neskar tuvinieku, ģimeni, vakcinēšanās nopietnību nesaprot.

Laila Atiķe, ģimenes ārste